Burvju mākslas triki „Rīgas Ritmos”

Mūzikas, kas spēj aizraut garu un iekustināt ķermeni, mīļotāji jau savlaicīgi pulcējas, lai baudītu ko izsmalcinātu – „Victor Wooten Band”. To, ka tas ir patiesi tā vērts, apliecina arī cēla prezidenta Zatlera ierašanās. Pie ieejas zālē visus aiz rokas ķer dzeltenos tērpos tērptas „mobilās” meitenes, dalot festivāla atbalstītāja TELE2 vēstules apmeklētajiem, un kāds varbūt apmaldījies bundzinieks ārdās pa foajē, iesildot atnācējus ar enerģiskiem ritmiem.

Mazliet par Festivālu, kuru nosaukumu nedzirdējis noteikti būtu retais no rīdziniekiem, jo jau astoto gadu „Rīgas Ritmu” veidotāji Rīgai un tās viesiem piedāvā ko tik daudzveidīgu, un fascinējošu, ka pat mūzikas fani, kas mīt tālu aiz Latvijas robežām, šajā laikā aktīvi sastiķē un „iepako” savas ausis, lai dotos pie mums klausīties džezu meistarīgā izpildījumā.

Starp pašmāju Rīgas Bigbendu un citiem izpildītājiem šogad ir klausāms arī „Victor Wooten Band” – kolektīvs sešu cilvēku sastāvā (Viktors Vūtens (Victor Wooten) – bass, Saundra Williams – vokāls Joseph Wooten – taustiņi, Derico Watson – drums, Regi Wooten – ģitāra, Anthony Wellington – bass), kas kopumā tiek definēts kā „Funk” pārstāvji, savukārt pats Viktors Vūtens – dēvēts par elektriskās basa ģitāras spēles virtuozu ar izcilām komponista dotībām un uzskatīts par izcilāko basistu kopš Džako Pastoriusa (Jaco Pastorius). Divkārtēja uzvara konkursā "Nashville Music Awards", kurā Vūtenam tiek piešķirts labākā basista tituls, kā arī trīskārtējā uzvara konkursā "Bass Player of the Year", kuru organizē "Bass Player Magazine" (pirmais mūziķis, kas to saņem atkārtoti), vien apliecina visu par mākslinieku dzirdēto, jo viņš ir pirmais mūziķis, kas ieguvis šo balvu atkārtoti.

Viktors Vūtens uzaudzis ģimenē, kurā visi dzied un spēlē kādu mūzikas instrumentu, un jau agrā bērnībā sāk aizrauties ar mūziku. Viņš pirmo reizi pieskāries basa ģitārai trīs gadu vecumā un jau pēc diviem gadiem uzstājas Vūtenu Brāļu grupā (Wooten Brothers Band). Profesionāla mūziķa prasmes Vūtens izkopa, iespaidojoties no tādiem basa dižmeistariem kā Stanley Clarke, Larry Graham un Bootsy Collins. Taču par labākajiem skolotājiem viņš atzīst ģimeni – vecākus un brāļus, kas iemācījuši viņam ar atvērtu prātu un sirdi raudzīties pasaulē un nebaidīties pieņemt visu jauno.

“...Es vēlos, lai cilvēki domā. Pasakot viņiem, kas tas ir, stāsts ir galā. Dzīve nozīmē pārmaiņas. Tā arvien mainās, tādēļ atbildes nevar palikt nemainīgas. Patiesā būtība slēpjas jautājumos...”
Victor Wooten

Stāstu par šo virtuozu, viņa ģitārspēli un grupu (-ām), kurā viņš spēlē/spēlēja katram interesentam būtu interesanti uzklausīt. Taču patiesi saprast, kas ir šis noslēpumainais un smaidošais mūziķis, var vien tad, kad vēro viņa sniegumu klātienē, jo tas ir ne vien baudījums ausīm, bet arī acīm – vērojot, cik veikli pirksti šaudās šurp turp pa bassģitāras stīgām. Brīžam liekas pat neticami, kā viņi spēj ko tādu izdabūt no šī instrumenta, ja vien nezin, ka Vūtens ir ne tikai mūziķis, bet arī aizrautīgs burvju mākslinieks. Taču ne viņš vien, bet arī pārējie ģitāristi prot izvilināt ko nebijušu no ģitārām, starp kurām viena ne tikai pēc skanējuma, bet arī pēc noformējuma līdzinās mākslas darbam – gluži vai gobelēnam vai kam tādam.

Zāli un visus sanākušos tajā apņem kas mistisks, ko pat grūti aprakstīt. Kājas, rokas un viss ķermenis neapzināti kustas līdzi mūzikas ritmos. Paši mūziķi ar’ nav nekādi akmens stabi – aktīvi kustoties pa skatuvi ar platu smaidu sejā un spīdošām acīm, viņi izstaro nebeidzamu pozitīvismu. Ir grūti noteikt, kurā brīdī sākas vai beidzas konkrēta kompozīcija, vai varbūt tās ir vairākas vienā apkopotas etīdes. Grupas dalībnieki, pa brīdim šķelmīgi saskatoties, improvizē uz nebēdu, nonākot pat līdz muzikālām divkaujām ģitāristu starpā. Skan gan pasaulē pazīstamas melodijas, gan kaut kas ar mazu devu gospeļa vai soul vokālistes izpildījumā, gan vienkārši muzikāls kalambūrs bez vārdiem. Aizejot uz šādu koncertu aizmirstiet, par diskogrāfiju kaudzi, ko šķietami dzirdēsiet paredzamā un mehāniskā atkal-atskaņojumā. Vērojot koncertu ierakstus, atliek vien secināt, ka katru reizi skanējums mainās, t.i. ir unikāls un neatkārtojams.

Publikas reakcija ir apbrīnojama. Dziesmu laikā apgarota klusēšana mijas ar neveikliem kāju un roku piesitieniem vienotā taktī. Taču katra skaņdarba beigās atskan aplausu vētra. Vien beigās jāpiebilst, ka uz šo koncertu sanākušo, bija gana daudz, lai aizpildītu pat ejas starp sēdvietām. Šķiet pat koncerta rīkotāji ir mazliet pārsteigti par šādu tautas pieplūdumu uz „Rīgas Ritmiem”. Iespējams daudzus jo daudzus, ja ne plosa, tad urda vēlme pēc kvalitatīva skanējuma un izpildījuma mūzikas – mūzikas ar odziņu –, ko šajās dienās piedāvā „Rīgas Ritmi”. Te nu vietā būtu aplaizīties un citēt Pītera Klārka Juniora (Junior Peter Clark) teikto:

”… Šī ir mūzika, ko gribās klausīties vēl un vēl; viss pārējais šķiet viduvējība…”