Kaboverdes dziedātājas Luras uzstāšanas festivālā „Rīgas Ritmi”

Kaboverde (Cabo Verde) jeb Zaļā Raga salu arhipelāgs atrodas starp trim Atlantijas okeāna apskalotiem kontinentiem, 450km no Senegālas krastiem. Mazliet vairāk kā 4000 km² lielā valstiņa sastāv no desmit lielākām vulkāniskas izcelsmes salām un astoņām mazām saliņām.

Pirmā eiropiešu kolonija – 1462. gadā, trīsdesmit gadus pirms Kolumbs atklāja Ameriku, savulaik tika nodibināta tieši šeit. Izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, dabas apstākļi, kas derīgi kā zemkopībai, tā lopkopībai, noteica tās likteni visus turpmākos gadsimtus un tikai 1975. gada 5. jūlijā Kaboverde ieguva neatkarību no Portugāles.

Pirmā, izpildot salām raksturīgos mornu dziedājumus, Kaboverdes vārdu pasaulē pazīstamu darīja baskājainā dīva Sezārija Evora, kuru vēl pavisam nesen (aprīlī) varējām dzirdēt arī uz Arēnas Rīga skatuves.

Taču Kaboverdes mūzika nav tikai mornas vien. Valsts etnisko sastāvu veido kaboverdieši, balanti un fulbi, valsts valoda ir portugāļu, bet tiek lietots arī spāņu, franču un kreolu dialekts. Sajaucoties afrikāņu un eiropiešu (portugāļu pēcteču) tradīcijām, aizgūtas dažādas kultūras parādības, kas uz katras no salām izpaužas mazliet atšķirīgi. Līdztekus mornām un ritmiskajām koladeirām, pie Kaboverdes muzikālajām tradīcijām pieskaitāmi arī tādi mūzikas stili kā batuku un funana (Āfrikai tuvākajās salās), kā arī tabanka, mazurka, kola u.c.

Divas dienas pirms Kaboverdes Neatkarības dienas, uz „Rīgas Ritmu” skatuves kāpa dziedātāja Lura. Lura (īstajā vārdā Maria de Lurdes Pina Assunçao) dzimusi vienā gadā ar valsti, ar kuras mūziku tik dedzīgi iepazīstina pasauli. Tiesa, dzimusi viņa ir Lisabonā.

Luras pirmā saskare ar Kaboverdes kultūru bija caur Sezārijas Evoras izpildītajām mornām, ko mēdza klausīties Luras vecāki. Tomēr mūzika viņu sākotnēji nevilināja, Lura aktīvi nodarbojās ar peldēšanu un dejošanu. Kad viņai bija 17 gadu, kāds Lisabonas dziedātājs vārdā Juka uzaicināja jauno dejotāju iedziedāt kopā ar viņu pāris kompozīcijas. Albums guva panākumus un, lai arī Lura joprojām nejutās pārliecināta par savām muzikālajām prasmēm, Jukas iedvesmota, viņa sāka solo karjeru, pamazām iepazīstot un attīstot savu balsi. Kopš 1996. gada iznākuši četri Luras mūzikas albumi („Nha Vida”, 1996; „In Love”, 2002; „Di Korpu Ku Alma”, 2005; „M'bem di fora”, 2006).

Pasaules slavu dziedātājai atnesa albums „Di Korpu ku Alma”, par kuru viņa saņēma balvu kā labākā jaunā izpildītāja Radio BBC 3 konkursā. Francijā „Les Victoires De la Musique” tas tika atzīts par labāko pasaules mūzikas albumu. Savukārt 2006. gadā izdotajā albumā „M'Bem di Fora” (tulkojumā –„Es nāku no laukiem”), Kaboverdes mūzikas ritmi sapludināti ar R & B, tango un tropicalia. 2007. gadā Lura debitēja kino mūzikā, iedziedot dziesmu „Morna” spāņu režisora Karlosa Sauras filmai „Fados”.

Un nu, par pašu koncertu.

Pirmie uz skatuves kāpj vīri vienādi melnos kreklos un pelēcīgi rūtainās vestēs. Ģitāras, bungas, klavieres, vijole – viņu rokās sāk ritmu. Spilgti rozā kleita, rokassprādžu virtene, neiedomājami augsti papēži un plašs silts smaids. Pēc pirmajiem ritmiem tā ir viņa, kas pievienojas sešiem vīriem.

Uzstāšanos Lura sāk ar ritmisko koladeiru, turpina ar mazurku – mūzikas stilu, nevis deju, bet tik pat dinamisku un aizrautīgu. Liekas, aplausu vētru vēl lielāku izsauc tikai viņas latviski izteiktais „paldies”.

Turpinājumā izskan afrikāņu ritmos ieturēta dziesma „Vazulina”. Jā, jā, dziesma arī ir par vazelīnu, kas, kā paskaidro dziedātāja, afrikāņu vidū izmantots kā viens no matu kopšanas līdzekļiem. Par šīs sadzīviskās dziesmiņas saturu katrs var izfantazēties pats, toties piedziedājumā tiek iesaistīti visi klātesošie.

Nākamās kompozīcijas fabula toties skaidra – Poksiana ir jauna meitene, kurai māte noskatījusi piemērotu vīru no imigrantu vides, taču meitene ņēmusi un samīlējusies kaut kādā tur nabadzīgā vietējā puisī, palikusi stāvoklī un ģimenei nu pajukusi iespēja tikt pie izdevīgām laulība saitēm.

Pamazām Lura skatītājus iepazīstina arī ar dažiem eksotiskiem, afrikāņu mūzikai raksturīgiem instrumentiem, piemēram, ferrinho, kas ir savdabīgs metāla skrāpis. Otrs instruments ir tčabeta, kas atgādina nelielu spilventiņu un veidots no īpaši sablīvēta auduma. Tčabetu plakšķina, iespiestu starp ceļiem, un tradicionāli to spēlē sievietes, izpildot dziesmas – batukas, kā to šai vakarā dara arī Lura.

Kā nākamā, kreolu valodā, izskan šūpuļdziesma. Iemidzināt gan ar tādu diezin vai ir iespējams, jo dinamiskais ritms, savienojumā ar dziedātājas samtaino balsi, notur zālē sēdošo acis un ausis plaši ieplestas. Drīz, ritma iekārdināti arī skatītāji vairs nesēž mierīgi, bet ķeras pie kastaņetēm. Ar tām festivāla sponsori apgādājuši visus skatītājus. Skaļi klakšķi un piesitieni uz skatuves un zālē rada rosību arī masu medijiem atvēlētajā rindā. Viņi gan ar kastaņetēm nav tikuši apgādāti, taču tas nav nekāds šķērslis. Fotogrāfiem izrādās parocīgi sist ritmu pret kameras statīvu, rakstošajiem – ar pildspalvu pret blociņu... Galvenais jau, ka smaids sejās nenozūd.

Noslēgumā, aicinot arī publiku un iesaistīties un dejot, Lura noauj kurpes un, notinusi kleitu ar platu apsēju, sāk dejas džambas (bungu) pavadījumā. Ugunīgi straujas un mazliet erotiskas kustības, kaut kas no vēderdejām, kaut kas no rituāliem, un pāri visam – nevaldāms dzīvesprieks. (Funana ir deja, kas erotisko elementu dēļ – vīrietis un sieviete dejo cieši kopā – Kaboverdē bijusi aizliegta līdz pat 1975. gadam.) Latviešu publika gan ir un paliek latviešu publika, kas ritmu sit līdzi sēžot, un tikai otrās dziesmas laikā daži pašās zāles beigās un pašā priekšā ļaujas improvizācijai.

Aplausu vētras atkārtoti izsaukta uz skatuves, Lura noslēdz šī vakara koncertu ar maigu un lirisku kompozīciju. „Latvieti parasto” mūzikas ritmi beidzot aizsnieguši un zāle ir kājās. Seko daudzkārtēji „paldies” no dziedātājas un pēcāk, Kongresu nama tuvumā, vēl labu laiku dzirdami kastaņešu asie klakšķi un klusāka vai skaļāka piedziedājuma „Na Ri Na” dungāšana.