Rīgas Ritmu muzikālais saldēdiens – Avišai Koens

Mūziķis, kuru tādi izdevumi kā „Down Beat” un „Bass Player Magazine” atzinuši par vienu no ietekmīgākajiem 20.gadsimta basistiem un „džeza fantastu globālā mērogā ” – Avišai Koens (Avishai Cohen) .

Tāpat kā pirms pāris mēnešiem pirmajā festivāla preses konferencē arī šajā vakarā, piesakot mākslinieku, Māris Briežkalns, atminoties Igaunijā dzirdēto koncertu, nosauc viņu par jebkura džeza festivāla rotu.

Dzimis un uzaudzis muzikālā ģimenē nelielā pilsētiņā Jeruzalemes tuvumā, arī savā mūzikā Koens vēlāk bieži kombinē džezu ar Tuvo Austrumu mūzikas motīviem. 9 gadu vecumā viņš sāka apgūt klavierspēli un pēc pieciem gadiem rodas interese arī par džezu. Vidusskolā spēlējis džeza ansamblī, Koens pievērsās elektriskajai basģitārai un aizrāvās ar Žako Pastoriusa (Jaco Pastorius) darbiem. Pastoriuss bija viena no 70./80. gadu mūzikas pretrunīgajām personībām – talantīgs basģitārists, kuru sagrāva dažādas atkarības.

Koenam bija sešpadsmit, kad viņš iestājās Jeruzalemes Mūzikas un Mākslas augstskolā, pirms iesaukšanas armijā viņš piedalījās arī vairākos vietējos koncertos. Pēc dienesta Koens beidzot atkal varēja koncentrēties uz džezu un izlēma izmēģināt akustisko basģitāru, kas kļuva par viņa iecienītāko instrumentu 90.gados.

Pabeidzis klasisko un džeza klavieru un basa studijas Izraēlā, Koens 1992.gadā pārceļas uz Ņujorku. Pirmais gads pagāja spēlējot uz ielas, parkos un metro. Lai nomaksātu īri viņam nācās piepelnīties dažādos palīgdarbos un celtniecībā. Taču paralēli tika sāktas arī studijas Mannes Mūzikas koledžā. Pēc kāda laika Koenam izdevās apliecināt sevi Ņujorkas džeza aprindās, gūstot iespēju uzstāties kopā ar tādām personībām kā Ravi Coltrane, Wynton Marsalis, Joshua Redman, Paquito D'Rivera u.c..

Viena no auglīgākajām bija iepazīšanās ar džeza komponistu un pianistu Čiku Korea (Chick Corea), kuras rezultātā 1997.gadā tika izdots Avišai Koena pirmais albums „Adama”. Koens kļuva arī par Koreas seksteta „Origin” dalībnieku un uzstājās kopā ar viņu līdz pat 2003. gadam, kad nodibināja pats savu muzikālo apvienību „Avishai Cohen Trio”, kur muzicē kopā ar vēl diviem spilgtiem jaunajiem talantiem: pianistu Šai Maestro (Shai Maestro) un bundzinieku Marku Guilianu (Mark Guiliana).

Avišai Koens sadarbojies gan ar pop–soul dīvu Alisiju Kīsu (Alicia Keys), gan ar Londonas un Izraēlas filharmoniskajiem orķestriem un „Boston Pops Symphony”.

Pēdējos gados viņš nodibinājis arī pats savu ierakstu kompāniju „Razdaz Recordz”. Klajā nākuši pavisam 9 viņa albumi, jaunākais no tiem – „Gently Disturbed” –   tapis šajā gadā.

Meklējot informāciju par mākslinieku, nākas saskarties ar interesantu faktu, ka Ņujorkā viņš ne tuvu nav vienīgais Avišai Koens, kas darbojas džeza jomā. Viņa arīdzan gados jaunais vārda un uzvārda brālis ir pazīstams trompetists.

Un tā – piektdienas vakars. Kongresu nama Lielā zāle. Trīs jauni puiši. Bungas, kontrabass un klavieres.

Niansēti, viegli un liriski motīvi. Mūzika, par kuru var runāt tikai līdzībās – kaut kas tajā rada asociācijas ar ūdeni – vai tie būtu caurspīdīgi vilnīši krastā, lēni ritošas lietus lāses pār rūtīm vai sniega virpuļošana ziemas naktī. Tā trausli un viegli. Izskan „Elli” no albuma „Continuo” (2006) un „ Variations In G Minor” no „Gently Disturbed” (2008). Mazliet minorīgs un gaišs arī „Remembering” no 2004. gadā izdotā „At Home”.

Šķiet, Koens spēlē izpildot visas instrumenta kaprīzes – pareizāk sakot, spēlē instruments, mūziķis tikai uzmanīgi iztausta un atrod pareizo ceļu, kur skaņai izlauzties. Kādas kompozīcijas ievadā pārmaiņas pēc stīgas tiek mazliet „pastrīķētas”, viegli pasistas ar lociņu.

Tik pat viegli ir pieskārieni ir klavieru taustiņiem un bungām. Kompozīcijas lielākoties sākas mierīgi, pakāpeniski sakāpinot skaņu un emocijas teju līdz maksimālai roku veiklības robežai – nevaldāmai un neprognozējamai. Ja skaņu varētu attēlot kā zigzagotu līniju, atšķirīgu instrumentu radītas, tās plūstu paralēli, taču katra ar savām virsotnēm un kritumiem.

Patiesais prieks un aizrautība, kas staro no mūziķiem, atbalsojas arī zālē, koncerta beigās pārtopot nevaldāmā aplausu un sajūsmas kliedzienu vētrā. Koens uz skatuves atgriežas viens, dāvājot klausītājiem senu beduīnu dziesmu par mīlestību, ko viņam iemācījusi māte. Viņš dzied. Reti pieskārieni instrumenta stīgām. Austrumu motīvi. Aizverot acis un ieklausoties, šķiet, kūp vīraks, vijīgas ir līnijas gan balsij, gan melodijai, kas pacēlusies itin kā no zemes dzīlēm. Klausītāju acu/ausu priekšā atvērusies kāda cita pasaule, kuru negribas pamest.

Tā sēžot un klausoties aizvērtām acīm, par to, ka uz skatuves klusītēm atgriezušies arī pārējie grupas dalībnieki, attopos brīdī, kad dziesmai pievienojas vispirms klavieres, tad arī bungas.

Dziesma, kas nav tikai skaists punkts uz „i”, bet arī visa šī koncerta kulminācija, zāli piecēlusi kājās. Aplausi nerimstas un mūziķi uz skatuves atgriežas arī trešo reizi. Šoreiz Koens ķeras pie vectēva atstāta mantojuma – tematiski šim vakaram izskan ebreju dziesma „Prayer for Friday Night”. Ja iepriekšējā melodija plūda kā viļņi, tad šī vijas kā spirāle augšup un augšup. Zāle dejo, zāle dzied līdzi. Koena pieskārieni kontrabasam kļūst arvien nevaldāmāki, kas jau ir tuvu ģitārspēlei.

Salīdzinot ar citiem „Rīgas Ritmu” koncertiem, kas bija gan ekspresīvi, gan aizraujoši, šis bija gluži vienkārši un visaptveroši – Skaists.