Dziesmu un deju svētku gājiens

Lai arī bija plānots, ka gājiens ilgs piecas stundas no plkst.11.00-16.00, 2km no krastmalas līdz Dailes teātrim, 38 500 svētku dalībniekiem prasīja aptuveni divas stundas vairāk. Galamērķī nācējus sagaidīja ne vien dziesmu svētku virsdiriģenti, bet arī jaunieši ar „Vishi” pudelēm. Saudzējot visrsdiriģentus, viņi uz goda vietu pie teātra tika aizvizināti ziediem un zariem rotātās automašīnās.

Tā kā ceremonijas un parādes latviešu tautai jau izsenis bijis īsts saldēdiens, gar Brīvības ielas malām jau no agra rīta sastājuši aktīvākie skatītāji – tiklab vienkārši ziņkārīgie kā gājiena dalībnieku radi, draugi, paziņas, protams, pasākums piesaistījis arī tūristu uzmanību.

Cilvēki sastājuši gan uz ietves, gan pa māju logiem izliekušies (no slavenās Stabu ielas „stūra mājas” dalībnieki tiek sveikti pat ar ruporiem), citi atraduši arī kādu interesantāku veidu – tiek kāpts stabos, uz jumtiem, izmantotas gan saliekamās kāpnes, gan atpūtas krēsli.

Tiesa, svētkos nedrīkst aizmirst arī to, ka latvietis tik un tā latvietim latvietis, tamdēļ iegūtā vieta jāsargā ne pa jokam, un tā darbā reizumis tiek laisti arī elkoņi. Tomēr tas tā – pa retam, jo lielākoties noskaņojums priecīgi pacilāts.

Sveicēji „bruņojušies” ziedu pušķiem vai ozolzariem, kas vai nu tiek pasniegtas kādam no garāmejošajiem radiem/draugiem/paziņām, skrienot klāt un mutējot, vai vienkārši sveicot vēzētas pa gaisu, sagādājot tveicīgajā dienā kādu nieku vēsuma. Taču arī „augstākas varas” padomājušas par savdabīgu „ventilācijas sistēmu” – zemu riņķojošais helikopters, lai arī pārmāc sparīgi dziedošo koristu balsis, lāgiem saceļ vēju, kas pūš pa gaisu tik lab dejotāju brunču malas kā orķestrantu nošu lapiņas.

Zināmu kičīguma devu pasākumam piedod papīra vainadziņi, kas manāmi galvās daļai skatītāju – salokāmi, ar robiņiem, lai derētu jebkuram galvas izmēram un ar uzzīmētiem tautiskiem rakstiem vai puķītēm. Tas mazliet asociējas ar padomju laikā populārajiem pirmsjāņu atribūtiem – kreppapīra vainagiem un cepurēm, kas pirms svētkiem bija iegādājumi Centrāltirgū. Bet gaume jau katra paša problēma.

Līdztekus neviltotai sajūsmai „latvietis praktiskais” svētkos padomā arī par tādām lietām, kā pirmā peļņa. Tā mazs puisītis kopā ar tēti atripinājis 5 l ūdens bundulis, ap kuru aptītais kartona gabals daudzkrāsainiem burtiem vēsta – „LIMONĀDE”. Tā, par šādiem tādiem santīmiem, tiek izsniegta slāpstošajiem.

No viesnīcas „Latvija” jumta paveras skats uz nebeidzamu krāšņu straumi, kas plūst abos ielas virzienos. Saules spožie stari paspilgtina krāsas, skandētās atšķirīgās tautasdziesmu meldijas saplūst vienā ritmā un Svētku Sajūta, sajaucoties senču tradīcijām ar „mūsdienu piedevām”, ir radusies.