Pārsvarā tika izvēlētas Daugavas labajā krastā esošās skolas, lai nesarežģītu dalībnieku nokļūšanu uz koncertiem un mēģinājumiem. Vislielākais dziedātāju un dejotāju skaits tika izvietots Rīgas 28. un 46.vidusskolā, kur mājvietu rada 2500 pašdarbnieki no Rīgas rajona. 1100 Cēsu rajona dziedātājus un dejotājus uzņēma Juglas vidusskola, 1000 Jelgavas pašdarbnieku mitinājās Rīgas 86.vidusskolā, bet 1000 Bauskas rajona pašdarbnieku – Rīgas 88.vidusskolā. Nedaudz mazāk – 900 Valkas pašdarbnieku – dzīvoja Rīgas 45.vidusskolā, 850 dalībnieki no Preiļiem – Rīgas 51.vidusskolā, bet 800 valmierieši – Kārļa Videnieka Rīgas 77.vidusskolā.
Svētku laikā pavīdējusī informācija par dalībnieku dzīves apstākļiem un ēdināšanu nereti bija krasi atšķirīga. Lai arī būtiski sabiedriskās kārtības pārkāpumi nenotika, diemžēl svētkos neiztika bez atsevišķiem incidentiem starp dalībniekiem un vietējiem iedzīvotājiem. Par kārdinājumu kabatzagļiem kalpoja arī Dziesmu svētku dalībniekiem izsniegtās identifikācijas kartes, kuras vienlaikus kalpoja kā ieejas kartes pasākumos, braukšanas dokuments sabiedriskajā transportā un, ja tika aktivizētās, – arī kā kredītkartes ar naudas aizdevumu 100LVL apmērā.
Pēc krāsas atšķirīgās kartes, ļāva rīdziniekiem noteikt, kas ir uz ielas sastaptie svētku dalībnieki arī ārpus koncertiem – tā dziedātājiem identifikācijas kartes bija zilas, dejotājiem oranžas, citiem kolektīviem (pūtējiem, koklētājiem, folkloras grupām, etnogrāfiskajiem ansambļiem u.c.) violetas, bet organizatorus un goda viesus varēja atpazīt pēc spilgti salātzaļajām.
Portāls Easyget.lv nolēma pašu acīm pārliecināties, kā tad īsti klājas vairākās Rīgas skolās mītošajiem svētku dalībniekiem. Vispirms devāmies uz Rīgas 66.speciālo vidusskolu, kurā mitinās svētku dalībnieki no Liepājas.
Skola atrodas zīmīgā vietā – tieši pie Viesturdārza, kurš var lepoties ne vien ar pilsētas pirmā publiskā parka godu un veselu lēveni kopš 1721.gada mainījušos nosaukumu („Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksnis”, Forburgas dārzs, Pētersalas dārzs, Pirmais Ķeizardārzs (atšķirībā no Otrā Ķeizardārza Aleksandra augstumos), Ķeizardārzs, Pilsētas dārzs, Viestura dārzs, Dziesmusvētku parks), bet arī ar faktu, ka tajā 1861.gadā notika Baltijas vācu vīru koru pirmie Dziesmu svētki. Toreiz piedalījās 21 koris ar vairāk nekā 600 dziedātājiem, un šo koristu vidū bija arī latvietis Rihards Tomsons, pēc kura ierosmes 1873.gada vasarā notika Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki.
Kā stāsta Baiba Kļava, kura ir atbildīgā par šajā skolā mītošajiem dalībniekiem, te izvietojušies seši Liepājas pilsētas deju kolektīvi, to vidū gan jauniešu, gan 3 vidējās paaudzes kolektīvi un vokālais ansamblis „Gaismiņa”, kopā ap 200 cilvēku.
Ir aptuveni desmit no rīta, tikko beigušās brokastis un daļai dalībnieku acis vēl miega pilnas, kas nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka vēlie koncerti beidzas krietni pēc pusnakts. Možākie, izmantojot silto un saulaino dienu, kas daļai dejotāju iegadījusies brīva, devušies baudīt jūras priekus.
Vispirms apciemojam vienu no čaklākajiem deju kolektīviem – „Vaduguns”. Viņi šajos svētkos piedalās veselos trijos lielkoncertos – Ķīpsalā, Daugavas stadionā un arī noslēguma pasākumā Meža parkā. Arī brīdī, kad ierodamies, te valda aktīva rosība. Tiek pītas bizes, gludinātas matu lentes un meklēti tērpi dienas koncertam Ķīpsalā.
Kolektīvs, kas dibināts 1954.gada 8.martā, šogad nosvinēja arī savu 54. jubileju. Tā pirmā vadītāja bija Elvīra Švarce, kuras gādībā kolektīvs 1978.gadā ieguva arī godpilno Tautas deju ansambļa nosaukumu. Līdz 1994.gadam savas dejotāju grupas bija abām vadītājam – Elvīrai Švarcei un Valdai Grīnfeldei, kura izaudzināja kolektīva jauno maiņu. Ansamblis piedalījies deju koncertos gan Latvijā (vērienīgajā sarīkojumā “Rīgai – 800”, visos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, starptautiskajā tautas deju festivālā “Sudmaliņas” u.c.), gan ārpus tās – Austrijā, Ungārijā, Čehijā u.c. Kolektīvs lepojas ne vien ar sasniegumiem dejotprasmē, bet arī ar unikālu ietērpu – no Vaiņodes puses nākušie zaļie brunči ir ārkārtīgi reti sastopami.
Kolektīvu veido piecas vecuma grupas, kur jaunākie dalībnieki ir tikai 3 gadus veci. Vadītāja mazliet pasūrojas, ka jauniešu interese par tautas dejām nav nekāda lielā, jo Liepāja piedāvā arī citas vilinošas izklaides – ir gan ledus halle un skvošs, gan daudzas citas iespējas pavadīt brīvo laiku. No otras puses arī kolektīvā iekļauties nemaz neesot tik vienkārši, gadu gaitā dejotāji saraduši un jaunajiem entuziastiem nepieciešams gribasspēks un veselība, lai turētu līdzi. Galvenā vadītājas prasība ir dejot ar augumu, ar seju, ar emocijām, jo ar kājām varot arī „pletēt”. Primārais ir ne tik daudz 100% dejas tehnika, kā emociju nodošana un saruna ar skatītāju.
Vairs lieki neaizkavējot „Vaduguns” dalībniekus, dodamies aprunāties ar vidējās paaudzes dejotājiem no kolektīva „Rucavietis”, kas tieši tobrīd turpina baudīt brokastis.
Ēdamtelpā valda jautra un ģimeniska atmosfēra, kur pa vidu kafijas smaržai un sarunām jaucas mazuļa guldzināšana un raudas. Ne velti kolektīva dalībnieki te ierodas pilnā sastāvā – visa ģimene, jo daļa no viņiem tieši tā arī sapazinušies, sadejojušies un saprecējušies.
Kolektīvs priecājas, ka viņiem ne vien iedalītas atšķirīgas telpas ēšanai un gulēšanai, bet organizatori padomājuši arī, lai ģimenēm ar maziem bērniem tiktu atsevišķa „istaba”, un „Rucaviešiem” tādas ģimenes ir veselas divas.
Deju kolektīvā sapulcējušies visdažādāko profesiju pārstāvji, no likuma sargiem līdz frizieriem. Arī deju pieredze ir atšķirīga, ir dalībnieki, kas dejo jau no bērna kājas un tādi, kas sākuši tikai vēl nupat – gada sākumā un nu bauda pirmos Dziesmusvētkus. Pretēji organizatoru stāstiem par lielo slodzi, kas liedz izklaides pēc koncertiem, paši dejotāji jūtas spara pilni un apgalvo, ka arī pēc nodejota vakara, enerģijas netrūkst vismaz līdz četriem rītā, jo dejotāji galu galā esot izturīgāki par pārējiem.
Runājot par dalībnieku piesaistīšanu kolektīvam, tiek nonākts pie pretrunīgiem secinājumiem. No vienas puses, paziņu interese par tautas dejām nav nekāda lielā, taču, piemēram, Draugiem.lv ievietotās bildes un atsauce uz gaidāmajiem Dziesmusvētkiem daudziem tomēr liek skatīties uz tautas dejām kā ekskluzīvu pasākumu.
Attiecībā uz ēdienkarti gan ir iebildes par zināmu vienveidību – makaroni un kartupeļu biezputra, bet lai arī porciju apjoms ne vienmēr liekas pietiekams, priecē, ka atgriežoties krietni pēc pusnakts, tomēr sagaida siltas vakariņas. Papildporcijas tiekot sagādātas pašu spēkiem tuvākajā veikalā.
Dalībniekiem iepriekšējā dienā gadījies piedzīvot arī kādu nepatīkamu incidentu ar svešas mantas tīkotājiem, kas apstaigājuši pagalmā novietotās mašīnas, tā kā nekas nav ticis paņemts, vainīgie tikuši sveikā cauri.
Latvijas kultūras portāls Kultura.lv dalībniekus apgādājis ar „garīga rakstura” materiāliem – pie dziesmu svētku pagaidu biroja sienas rotājas kartīte, uz kuras attēlots līdz pamalei izplēties zaļas zāles lauks ar pamestu pastalu pārīti. Gar pamali vīd jau citpasaules gaismas svītra, bet no zilajām debesīm skan apokaliptiski eksistenciāls jautājums – „Vai ir dzīve pēc Dziesmusvētkiem?”
Uzdodot šo jautājumu Baibai Kļavai, atbilde skan – ir, ir dzīve arī pēc Dziesmusvētkiem, bet tūlītēja piebilde sakāmo labo – proti, ir, taču tā saistās ar gatavošanos jau nākamajiem. Liepājniekiem tie pie tam ir jau pavisam drīz – nākamajā vasarā gaidāmi Kurzemes novada deju svētki. Lieki piebilst, ka darbs pie svētku plānošanas jau sācies.
Tiktāl par kurzemniekiem. Ieskats no Vidzemes nākušo dalībnieku gaitām sekos...
Video ieskats Dziesmusvētku aizkulisēs: http://www.easyget.lv/video/107/
