METALLICA – koncerta apskats

Vēl vakarpusē lietus kapā ielas. Sola negaisu. Visu koncerta laiku sīki sijājas lietus, negaisa nav. Vai varbūt tomēr? Šķiet, koncerts pilda solītās dabas stihijas lomu.

Pa ceļam viss liecina par koncerta tuvumu. Neikdienišķi daudz ļautiņu polietilēna lietusmētelīšos vai tādu pašu misiju pildošos melnos miskastes maisos tinušies (lietussargi kā zināms pieskatāmi pie aukstajiem ieročiem). Slapjās preses aprocītes teju ironiski rotā rozā smaidošas saulītes.

Stadionam tuvākajās ielās un vārtrūmēs krājas, dūšas uzfrišināšanai izlietotā, stikla un plastmasas tara. Šķiet, fani joprojām uzticīgi kopj „Alcoholica” tradīcijas, kas gan pašu dalībnieku vidū, kā dzirdēts, vairs nav cieņā tik ļoti kā sendienās.

Stadions pārpildīts jau krietnu pusotru stundu pirms koncerta sākuma. Atšķirībā no citiem koncertiem, neviens necenšas atlikt tikšanu laukumā uz pēdējiem mirkļiem pirms sākuma, jo skaidrs, ka labākās pozīcijas kā ieņemtas, tā tiks arī noturētas, tā sakot, kas pirmais brauc, tas... Šogad uz vienīgo koncertu Baltijas valstīs likumsakarīgi sabraukuši arī tuvākie kaimiņi, līdzās latviešu un krievu valodai, dzird gan somugru, gan leišu mēli.

Kā zināms, tāds ir iesildītāju liktenis – tapt pieminētiem, bet reti klausītiem, turklāt viņiem vēlams skanēt sliktāk par iesildāmajiem (ja notiek otrādi, to jau sauc vai nu par izgāšanos vai jaunas zvaigznes dzimšanu pie kāda no mūzikas stilu padebešiem). Šoreiz nekāda apvērsuma nav, iesildītāji nospēlē pieklājīgi, bet ne vairāk.

Trīs ekrāni un divu līmeņu skatuves nodrošina labu redzamību, tiesa, problēmas varēja būt tiem, kas atradās aiz stadiona vidū novietotās iespaidīgās skaņas pults.

Pieklājīgi nokavējot, “VIŅI” sāk.

Uz skatuves atskan pirmie „Creeping Death” akordi un šai brīdī garām aizrāpo vīrs pusmūžā pusnovilktām biksēm. Rāmo letiņu un vēl rāmāko igauņu emocijas parautas vaļā, līdzdziedāšana nerimst teju nevienu brīdi. Izzskan „Ride The Lightning”, „Harvester Of Sorrow”, „Fade To Black”, „Master Of Puppets” u.c. tiesa, nepiepildās to cerības, kas gaidīja kādu „kumosiņu” no jaunā, rudenī gaidāmā albuma „Death Magnetic”. Varbūt labi – intriga saglabājas.

Skaņa piepilda gan stadionu, gan klātesošos un, domājams, arī klāt neesošos otrpus žogam un vēl vismaz vairāku kvartālu rādiusā, jo šoreiz par skaņu sūroties nevar.

Par valdošo atmosfēru – tajā valda galējības. Gan tādas, kas pieder pie lietas, gan tādas, kas raksturo latviešu publiku. Nebeidzams alus, popkorns, cigarešu dūmi un apkārt ceļojošs „kāsis”; plaukst „brīvā mīla” kādas kompānijas vidū, dzimumus nešķirojot; priekšā lēkājošais uzkačātais puisis, blakus stāvošajai kundzei gados teju pa seju sadot gatavs, kad viņa mēģinot saskatīt skatuvi un izvairoties no roku vēzieniem, pastūmusi viņu nedaudz malā; daļa publikas (lielākoties tomēr ārzemnieki) garām un cauri pūlim spraucoties atvainojas, jo visi taču šurp (vismaz teorētiski) ar vienu mērķi nākuši – beidzot redzēt un izbaudīt; no rokas rokā virs galvām ceļo piepūšamā lelle; uz pleciem uzsēdinātā meitene eiforistiski atrauj blūzītes podziņas...

Kad pie „Nothing Else Matters” uzzibsnī nevis jau ierastie mobilo telefonu ekrāniņi, bet šķiltavas ar īstu liesmu, vilšanās publikā zūd, ir lietas, kas paliek nemainīgas.

Īstas liesmas abpus skatuvei uzšaujas vairākkārt, pat skatuves vidū, liekot sajust sejā iesitamies siltumu. Pirotehnikas prieki pret satumsušajām debesīm pavada teju visu koncerta noslēdzošo daļu. Kopdziedāšana gabalos „One”, „Enter Sandman”, un visbeidzot vēl un vēlreiz atkārtotās rindas no „Seek And Destroy”, šķiet, pārsteidz pašus grupas dalībniekus.

Pēc labākajām tradīcijām no skatuves publikā lido mediatoru saujas un „Metallica” sola nelikt vairs gaidīt 27 gadus, bet atgriezties jau ar jauno, rudenī gaidāmo albumu.

Pēc koncerta pie žoga no režģotiem nožogojumiem tiek ķeksēti laukā pamestie lietussargi un garām braucošajās mašīnās, jau gremdējoties apcerē, iedārdas pa pazīstamai meldijai.

Protams, var jau strīdēties par to, vai šīs apvienības saulīte norietējusi vai vēl zenītā, bet nedomāju, ka kāds noliegs to, ka mūziķi spēlēja ar pilnu atdevi. No – līdz.