Positivus AB festivāla video apskats:http://www.easyget.lv/video/109/
Rēķinoties ar mērojamā ceļa garumu, kam apgriezti proporcionāls noteikti būtu atlikušā gaisa apjoms pārbāztā autobusā, stopošana šķiet vienīgais prātīgais risinājums. Patiesībā jau – stopošana, šī raksta autores prāt, vispār ir vienīgais prātīgais risinājums teju jebkura attāluma veikšanai.
Tā nu, mazliet tomēr ceļa apjomu saīsinot, tiek ieņemta pozīcija ceļa malā Ādažos. Par nelielu maldīšanos pa piepilsētas pļavām pirms tam, vēsture klusē. Lai arī vieta, gadījuma pēc, nav tā veiksmīgākā, ilgāk par pusstundu gaidīt nenākas un (vai tu brīnums!) automašīna, kas apstājas, līdz ar tās pasažieriem – tēvu, dēlu un viņa draudzeni, arīdzan izrādās, ir ceļā uz Salacgrīvu.
Divkāršs žogs ap teritoriju, starp abām līnijām sēdošs apsargs ar suni, kas pieskrējis pie žoga bāž cauri mīlīgu melnu purnu un par „jaukumu” uzrunāts, atņirdz ilkņus; divkārša kontrole pie katras no ieejām, aiz kurām sākas aplaimības un pozitīvisma valsts. Uz divām dienām.
Pie ieejas alkometrs ar aicinošu uzsaukumu nākt un iepūst (prieks par 1,5 Ls). Ierodoties dzirdams, ka palēnām pulcēties sākušos apmeklētājus priecē „Astro'n'out”.
Plašajā teritorijā izvietojušās trīs skatuves – lielā AB un divas mazākas ar nosaukumu Tele2 un Shark. Teritoriju starp tām aizpilda priežu audzīte un dažādas atrakcijas, tirgotavas brīvdabas izklaides un tamlīdzīgas padarīšanas. Pozitīvisma ceļā ievada vārti – moderno materiālu triumfa arkas ar uzmundrinošiem uzsaukumiem, brīžam jau mazliet apnicīgi „pozitīviņiem”. Pāri plūst gaistošie pasaulīgie prieki – dūmi un ziepju burbuļi.
Pēc garā ceļa, mielojoties ar uz vietas pieejamajiem frī un vistas gabaliņiem, par Ls 3 (vēlāk izrādās cenas par to pašu ēdienu variējušās starp 3-4ls, neatkarīgi no uzsildītības vai neuzsildītības pakāpes), piesaista kaut kur dzirdētas rindas – „Come As You Are”. Vien neierasti sievišķīgā balss uz brīdi apmulsina. Izrādās, uz skatuves kāpuši „The Briefing”, un viņu soliste zilzaļajā kleitā nu ķērusies pie „Nirvanas” repertuāra.
Iepazīstot plašo piedāvājumu, nākas secināt, ka izklaižu divām dienām ir daudz. Teju – par daudz. Šurp pārcēlusies galerijas „Istaba” filiāle, darbojas bērnu atrakcijas, tiek tirgoti našķi, rotas, festivāla suvenīri, neizpaliek arī atkāpes no gaumes robežām – tumsā iespīdas sarkani ragi, zaļas acis un nervozi raustīgas sirdis vai luminiscējošas zaķa ausis – arī šie „prieciņi” nav gājuši secen (nevar gan noliegt, ka šīs spīguļbriesmas varētu būt apbrīnojami parocīgas vecākiem – apgādā savu lolojumu ar zaļiem pušķiem uz galvas un skaties kā viņš kā jāņtārpiņs tumsā žibinās te še, te tur).
„Zelta Zivtiņa” vilina bildēties, dziedāt un draudzīgi pērļoties. Bildēšanās priekus piedāvā arī Aizkraukles banka, tiesa atšķirībā no ZZ viņi zaudē, piedāvājot virtuālas nevis taustāmas bildītes, toties pa labi un kreisi dala oranžas saulesbrilles.
Savā ziņā prieks, ka komercija pasākumā lielākoties nav netīkami uzbāzīga, bet pārdomāta, proti, ieguldot reklāmā, uzmanība tiek piesaistīta dodot nevis tikai pār-dodot.
Pie „Laimas” pulksteņa izrādās var ne tikai „rendezvous” sarunāt, bet tikt arī pie saldiem našķiem. Kāds puisis ņem pretī visu, kas kabatās lieks gadījies, mute viņam jau pilna piestampāta košļājamajām gumijām, rokas liecas no taloniņiem un citiem niekiem, bet arvien viņš pretim laipni izsniedz saldos melleņu/dzērveņu batoniņus. Te latvju vīriem ļauts pierādīt arī savu fizisko varēšanu un pārbaudīt solījuma „uz rokām tevi nēsāšu” praktisko pusi. Rekords, kā stāsta, bijis aptuveni 30 minūtes. Tā ka, meitenes, par to visu mūžu,– ja gribat varat jau ticēt...
Pie ieejas 1188 uzziņu dienesta filiāle ar meitenēm, kas ne vienmēr var izskaidrot, kas kur atrodams, toties atsaucīgi ļauj izmantot vienu no retajiem elektrības kontaktiem.
Īpatnēju apaļu, piltuvveida cepamrīku tirgotāji savukārt laiku pa laikam mielo sanākušos ar labāko reklāmu, kāda ēdienam iespējama – ar personiskajām garšas kārpiņām pārbaudāmu. Tiesa negadījās pabūt nevienā no degustēšanas pauzēm, bet augšminētos secinājumus ļāva iedarīt aplaimotās sejas pie jau tukšajiem šķīvjiem. Jāteic – ekonomisks variants, kā apiet visai dārgos festivāla ēdināšanas piedāvājumus.
Cenas kā jau cenas šāda tipa pasākumos, bet tik pat prieks, ka apsargi neliedza ienest kaut ko arī ārpus teritorijas iepirktu. Tiesa gan, noteikumos minētais punkts, kas ļauj ienest pārtiku tikai personiskai lietošanai taču neizslēdz iespēju, ka savu līdzpaņemto desmaizi kāds personiska vai cēla mērķa vārdā nav gatavs pārdot kādam izsalkušajam. Tas tā, domājot, kā apsargi nosaka, kāds kuram apjoms personiskai iztikai.
Dzeramā ienešana arīdzan limitēta – ne vairāk par 0.5 l un ne ko grādīgu, protams. Tā nu pie ieejas krājas turpat uz vietas iztukšota tara un izvēršas nelielas pasēdēšanas tusiņi, burziņi vai kas tamlīdzīgs, jo kur vēl atrast citu tik legālu vietu nejauši līdzpaķerta aliņa vai kokteilīša tukšošanai? Visur citur, kā zināms, likums ar atvērtu trauku parādīties liedz, bet šeit teju pieprasa. Ja ienest nevar, vai nu zemē lies?!
Un tā pēc īsas iepazīšanās ar festivāla piedāvājumā esošajiem labumiem, nonākam pie lielās skatuves, uz kuras vakarpusē kāpj zviedru apvienība „I’m from Barcelona”. Tā lūk, reiz zviedru mūziķis, grupas Valley Days līderis Emanuels Lundgrēns nelielā draugu bariņā, tā ap cilvēku trīsdesmit, nolēma padziedāt un rezultātu ierakstīt. Un – izdevās!
Old school-īgs koris, kas aizkustina ikviena latvieša sirdi, nule aizgājušo Dziesmu svētku vārdā, raiba, jautra, mazliet juceklīga kompānija, siltā vakarā pļavas vidū. Lielie uz vedas kā bērni un bērni – kā jau viņiem pienākas. Zaļa pļava un dancojama mūzika, ņirbinās konfeti daudzu roku mētāti, lido sarkani baloni un bumbas, kas, pļavas attālākajā stūrī piezemējušies, kļūst par prieku un ripināmu izklaidi bērniem.
Par vienu no šīvakara Notikumiem kļūst „Travis”. Jau visu dienu laiku pa laikam gadījies dzirdēt kādu pie sevis zem skaidrām debesīm dungojam „Why Does It Allways Rain On Me”. Nu ir iespēja padungot skaļāk.
Skotu puišu lipīgās un mazāk lipīgās meldijas par vienkāršām un mazliet sarežģītākām lietām ķer pie sirds. Aiz kāpām tikām riet saule un publikai atliek vien izvēlēties – pavājāku „Travis” skanējumu un krāšņu saulrietu vai saules krāsotas priežu galotnes un pilnskanīgus muzikantus. Tomēr nepavisam nav tā, ka saulrietam būtu viegli šos puišus izkonkurēt, bet lai tas neapvainotos, sadarbojoties ar dabas parādībām, koncerta laikā gaisā aizplīvo oranžu baloniņu saišķi. Īpatns jau satumsuša vakara mierīgums, ko otrā festivāla norises vietas galā lustīgāku pa savam dara „Iļģi”. Tautiskas un vienkārši tautas dejotas dejas. Pa ceļam uz platformiņas vērojamas vēl mazliet citas dejas – te prasmes rāda breikeri.
Atgriežoties pie lielās skatuves, sagaida Notikums Nr.2 – „Manic Street Preachers”. Ienākuši ar dumpiniecisku bravūru (pirmais albums „Generation Terrorists” (Teroristu paaudze), 1992) viņi šo gadu laikā ieņēmuši stabilas pozīcijas Lielbritānijas rokmūzikā.
Pa ceļam uz pludmali, no priedes uz priedi, zem daudzkrāsainu spuldzīšu virtenēm, nostiepti šūpuļtīkli, kas tā vien vilina ieritināties ērtāk. Viena šāda ieritināšanās beidzas ar aizsargkrāsas tērpā ģērbta vīra piebikstījienu tā ap puspieciem no rīta, ka festivāla teritorija nu tiek iztīrīta no apmeklētājiem un nodota uzkopšanas brigādes gādīgajās rokās.
Naktsmītnes ir viena no šī festivāla mulsinošākajām parādībām. Proti, telšu pilsētiņas cenas ne tuvu nav vilinošas, taču, kā izrādās tā pat vairs nav organizatoru atbildība – telšu pilsētiņa otrpus ceļam ir pašvaldības pārziņā. Tā kā iespēja uzturēties festivāla teritorijā, pēc pēdējo aktivitāšu beigām, ir liegta, atliek vien nedaudzas izvēles iespējas:
a) tomēr doties uz telšu pilsētiņu
b) pavadīt atlikušās agrā rīta stundas aiz žoga (mežā vai pludmalē)
c) konstruēt nelegālu naktsmītni, kur nu ienāk prātā vai izdodas.
Izvēlamies variantu d. Jeb drīzāk z – vienojoties ar ZZ telts apsargiem. Nakšņošana ZZ seriāla aizkulisēs izrādās gan silta, gan ērta un no rīta var vien pajust līdzi telšotājiem, kas sūdzas par saulītes cepināšanu un siltumnīcas efektu klajas pļavas vidū.
P.S. Turpinājums sekos!
