INFO: koncerta video apskats: http://www.easyget.lv/video/110/
Pēc astoņiem skatuvi, ko tikko pametuši „Astro’n’out-i” joprojām šķeļ vēlās saules stari, liekot samiegt acis un koncerta sākums pārceļas mazliet vairāk kā stundu tuvāk diennakts tumšajam laikam.
Publika – lielākoties jaunieši vai ģimenes, jo kā zināms, tiklab bērniem līdz sešu gadu vecumam, kam koncertā ieeja par brīvu, kā jauniešiem līdz 16 gadiem, obligāta prasība ir vecāku klātbūtne. Taču šoreiz, visticamāk, neviens no vecākiem piespiedu kārtā aiz rociņas nav vilkts, jo šī nu reiz varētu būt vien no tām grupām, ko vecākā paaudze no savas zaļās vai zelta jaunatnes repertuāra ir gatava klausīties ar smaidu sejā. Atvēlēto stundu publika izmanto vai nu apgādājoties ar latviešu cienīgām pārtikas devām no sērijas „vien’ maz’ cūciņ’ ” vai vienkārši laiskojoties turpat zālītē.
Ap desmitiem saule aiz pamales nozudusi un tikai viegla gaismas svītra viļņojas gar horizontu, iezīmējot robotas lapotņu un ēku kontūras.
Skatuve ir „vaļēja”, drosmīgi paļaujoties uz dabas spēku labvēlību, iztikts bez pārseguma. Katram ne-gadījumam virs mūziķiem plešas ar daži caurspīdīgi lietussargtipa jumtiņi. „Caurspīdīgā” skatuve, kas aiz mūziķu mugurām paver skatu uz pili, kokiem, upi un zeltainu debess pamali, ļauj apvienot tūristiskus prieciņus – kultūrvēstures objektu apskate dabiskās diennakts gaismās, ar muzikāliem prieciņiem – mūziķi dabiskās un mazāk dabiskās gaismās. Domāju, šis ir viens no labākajiem veidiem kā padarīt koncertu iespējami tuvu skatītājam, vienlaikus domājot gan par tehniku, gan atvērtības sajūtu, ko īsti nenodrošina skatuves-kārbas formāts.
Zaļajai pļavai, kas citādi ir jauka un omulīga, gan ir neliels mīnuss, proti, dabiskais reljefs. Aptuveni puse skatītāju atrodas skatuves tuvumā un var vērot skatuvi vai nu tiešā tuvumā vai no neliela uzkalniņa, otra daļa – otrpus celiņam atrodas lejāk, kur koncerta prieku sniedz ekrānos redzamais.
Lai nu kā, vērā ņemams ir fakts, ka šoreiz tiklab ieceres, kā arī visas skatuves scenogrāfijas un režijas autors ir „prātnieku” bundzinieks Kaspars Roga.
Mazliet vairāk kā divu stundu garo koncertu var sadalīt divās daļās. Nošķīrums ir vairāk vizuāls, ne muzikāls, jo abās daļās skan gan jaunās, gan vecākas kompozīcijas. Tomēr otrā, iespējams, pateicoties tajā dzirdamajiem „vecajiem labajiem gabaliem”, izvēršas mazliet sirsnīgāka. Var gadīties, ka tādu to dara arī apziņa par koncerta beigu tuvumu, kas liek steigt un baudīt.
Pirmā – melnā daļa – iesākas ar jaunā albuma dziesmām. Par mazlietiņ „īmo-īgākajiem” tekstiem, kas pavīd jaunajā albumā, liek aizdomāties arī teju visu mūziķu melnie skatuves tērpi, sveikā (un gaiši pelēkā) ticis tikai Jubalts. Tomēr ne krāsa, ne teksti, izrādās nav aizslaucījuši dzīvesprieku un jautrību, Kaupers prot strādāt ar publiku un cepums viņam par to.
Bet nu pēc kārtas. Ievadam izskan „Ceļa dziesma” un pēdējā albuma hits nr.1. „Ja tikai uz mani tu paskatītos”. Pamazām viņi atkāpjas līdz senākiem darbiem, izskan „Četri krasti” un kā priekšlaicīgs secinājums (iespējams, domājot par nākamo dienu) – „Tā nogurt var tikai no svētkiem”
Sveicot sanākušos, Kaupers apcer tīkamo un reizē bailīgo sajūtu šurpbaucot – redzēt kā cilvēki nāk, un nāk viņi uz TAVU koncertu. Pie sveiciena tiek arī brīvklausītāji uz kuģiem jebšu drīzāk laiviņām Lielupē. Un kā īpašs sveiciens „debesu basa spēlmanim” Mumiņam izskan „Dārznieks” no „Veronikas” ar viegli smeldzīgu Mihelsona solo ar blūmīzera. Un tad jau laiks uz skatuves kāpt arī jaunā albuma līdzautoram „Lielajam Gu” jeb Gustavo, lai kopīgi izpildītu „Bronzu”.
Ar „Kaķēnu, kurš atteicās no jūrasskolas” tiek atsākta viena no divām iemīļotākajām tēmām, kas, kā paši apgalvo, ir par dzīvniekiem un gadalaikiem. Laikapstākļu tēmu, kas ir tik pat izdevīgs „jājamzirdziņš” viņi par laimi pametuši citu muzikantu ziņā. Klasificējot, kaķus kā „astainos”, loģisks turpinājums ir dinamiskā kompozīcija „Lapsa”, ar ko arī noslēdzas koncerta pirmā daļa.
Pauzes laikā, skatuves vidū lēnām paceļas balts veidojums, kas sākotnēji tālīni atgādina kādu lidojošā bārdaiņa (ja atceramies no bērnības filmiņu „Mio, mans Mio”) radinieku. Pamazām uzpūties, tas sāk izskatīties pēc otrādi apgriezta izpletņa un, galu galā, pieņem savu apaļo balona formu, koncertā kalpojot par trešo ekrānu.
Uznāk „vīri baltā”, pa vidam arī kāds „rūķis” ar „tūtiņcepuri”. Kaupers gan palicis pie ierastās naģenes. Vārdsakot, ja neskaita balonu, izskatās viss tieši tāpat kā iepriekš. Tikai citā krāsā.
Košs un sarkans atgriežas arī Gustavo, piebiedrojoties kompozīcijā „Tur kaut kam ir jābūt”. Uz ekrāniem un balona sāk slīdēt ainas ar aci-sauli, tās lēktu un rietu pār zemi. (ieturot stilistiku, kas izmantota dziesmas „Ja tikai uz mani tu paskatītos” videoklipā). Šo patiesi varētu uzskatīt par vienu no vizuāli efektīgākajiem koncerta mirkļiem.
Ja pirmajā daļa uz ekrāniem dominē paši „PV” puiši, tad tagad, kad visiem, gan nezinātājiem, gan ārzemju viesiem, kas pēc Renāra uzrunas, izrādās še ir ne mazums, bijis gana laika viņus aplūkot, otrajā daļā uz ekrāniem redzami galvenokārt video – papildinājumi un ilustrācijas tekstam vai metaforas par to. Viena no tām, kas liek pasmaidīt, ir tautiski-patriotiska un mīlīgi naiva versija par Lielvārdes jostu, kas mazpamazām apvij un pārklāj zemeslodi.
Atceroties nesenos Dziesmu svētkus, kuru atklāšanā dalību ņēma arī „PV”, izskan „Mana dziesma”, tautisku rakstu vijumam slīdot pār balonu. Jau ierunājies par šķiltavām, Kaupers mazliet attopas (nav jau „PV” fani nekādi neveselīgā dzīvesveida piekopēji) un aicina visus „aizdegt” mobilos telefonus. Šī dziesma, tāpat kā neviena vien šai vakarā, tiek izsaukta atkārtoti un izskan akustiskā versijā ar ģitāru. Kauperam nenoņemot ģitāru no pleca, turpinājumā tiek skarta arī tēma nr.2 – gadalaiki un iepriekšējā albuma populārākā dziesma „Rudens”. Ja rudens ir rāms un klusināts, tad dzīvespriecīgās „Ziemas” laikā kā sniega pikas no kalna pār skatītāju galvām no rokas rokā lido lielās baltās bumbas.
Gustavo nav šī koncerta vienīgais viesis, koncerta otrajā daļā Kauperam uz skatuves piebiedrojas tik daiļu meiteņu pulciņš, ka viņš to vidū teju nejaud vairs atrast gospeļu kora vadītāju Gunāru Kalniņu. Kopīgi izskan ar roku atmetamā dziesmiņa „Ai nu lai”, un skatītāji draudzīgi piedzied „ai nu lai” uzmundrinājumam par gaidāmo darbdienu.
Vēl mazliet par pavasari (ne lielāku par plaukstu) un slidenām ielām.
Uz atvadām, kaut neliekas, ka kāds būtu saguris no dziedāšanas, vai Kaupers zaudējis kaut daļu no enerģijas pēc gluži puiciskās dauzīšanās un lēkāšanas pa skatuvi, rāmi un pavisam mierīgi izskan pēdējā – prom-došanās/lidošanas dziesmiņa „Tu izvēlējies palikt”.
Pusstundu pēc pusnakts visi lēnā solī dodas prom. Tiesa, lēno un apcerīgo gaitu nosaka apstākļi – satiksme pār tiltu uz šo laiku nav apturēta un viss skatītāju vairums sākotnēji tiek virzīts pāri tiltam tikai pa vienu pusi, brīdi vēlāk policija gan var vienīgi bezpalīdzīgi plātīt rokas, jo „pārbēdzējus” uz tilta otru pusi, mēģināt atturēt ir lieki. Sanācis sava veida piespiedu līdzeklis, kas neļauj pa galvu pa kaklu mesties mājup, bet liek, gribi vai ne, domās mazliet aizķerties un pakavēties. Ne gluži nepārspējams, bet jauks un silts, šis bija koncerts lieliem, maziem un joprojām bērniem.
Tā ap koncerta vidu, Kaupers teic – „Viens teiks debesis, otrs teiks pekle, bet mēs esam šeit un tagad un kas mums cits atliek kā meklēt”. „Prāta Vētru” vēl var meklēt un, domāju, diezgan droši arī atrast nākamajos koncertos – Preiļos (26.07), Ventspilī (1.08), Valmierā (7.08) un tūres noslēgumā Rīgā 9.augustā Mežaparka Lielajā estrādē.
