Mūzikas festivāls "Zvērā" arī šogad pulcē tūkstošus

Karstajā 25.jūlija piektdienā, kad sausums un saule ir tik pat daudz kā Beach Party reklāmas televīzijā, interesantajā nosaukuma pagastā Zirņi, Saldus rajonānotiek, notika kārtējais nekomerciālais mūzikas festivāls Zvērā 08.

Festivāls “Zvērā” ir ieguvis plašu popularitāti starp tā saucamajiem „alternatīvistiem”. Proti, netrūka tādu, kuri Zirņos ieradā jau ceturtdienas vakarā, lai laicīgi nobāzētos. Piemēram, jau pie pašas ieejas varēja noprast, ka šajā festivālā viss ir atšķirīgi.

Apsargi nepārbauda viss vai tev nav nazis un alkohols, bet gan vai tev alkohols nav stikla pudelēs. Liels retums ir pasākums, kur organizatori negrib no tevis izspiest pēdējo kapeiciņu kaut vai par ūdeni. Festivāls “Zvērā” ir tikpat pretīmnākoš kā pati daba, kas tev ļauj sajusties kā gaidītam viesim. Festivāla teritorija plešas labi izpļautās pļavās, kur, piemēram, vienu no tām ierobežo dabiska sēta - upīte vienā pusē, otrā pamatīgs mežiņš. Visapkārt telšu jūra, starp kuru nepārtraukti rotē dažāda vecuma jaunieši, daži jau pamatīgi „dabiski”. Publika ir jauna un lielākajam vairumam, iespējams, pat nebija 18 gadu, bet atšķirībā no līdzīgiem festivāliem, šoreiz tas noteikti nebija kaitinoši, drīzāk tas bija pat kolorīti, jo jaunieši šeit uzvedās kā no ķēdes norāvušies.

Lai kā arī programmā rakstīts, tomēr uz galvenajām skatuvēm ir manāms hardcora, Ska stila muziķu pārsvars, bet starp viņiem ir arī oriģinālas pērles. Piektdiena ir festivāla visbagātīgākā diena, pārpilna ar piedāvājumiem. Uz galvenajām skatuvēm uzstājās jau tik pazīstamās grupas kā Oranžās Brīvdienas, The Briefing, Židrūns, Tesa, My Rockets Up, Soundarcade, “7 pieauguši vīrieši”, PND u.c. The Briefing ar džeza un elektro sajukumu un sieviešu vokālu gribas izcelt īpaši, jo soliste ir burvīga meitene ar apburošu Bjorcisku balsi, mūzika ir gan dejojama gan vienkārši baudāma. Tesa ar savu smago ritmu mūs aizrauj citā galaktikā, tomēr jāatzīst, ka šādas mūzikas baudāmība ir daudz sliktāka, jo lai varētu izjust tās īsto kvalitāti, te neder festivāla haotiskā vide un āra apskaņojums.

My Rocket Up ir burvīga krievu indi grupa, kura paņem ar savu silto, pretimnākošo, dzīvespriecīgo mūziku.

Soundarcade ir daudz vairāk uz rīta pusi, bet šoreiz vai nu alkohols vai miegs neļauj izjust Soundarcade šarmu. Solists dzied šķībi, kā nekā ar tak cilvēks, nevar visu vakaru sēdēt rokas kopā salicis. Un kopā viss tāds noizs vien sanāk. Bet mēs zinām, ka Soundarcade spēj labāk, šī nav viņu stunda.

Protams, “7 pieauguši vīrieši” nav jāskata pēc muzikālas kvalitātes, bet gan pēc tekstiem. Jauka festivāla grupa ar smieklīgiem tekstiem.

PND ir klasika, vecie panki atkal uz skatuves, nu jau bez grebenēm, vecums tak. Mūzikāli tā pat nebaudāmi kā “7 pieauguši vīrieši”, bet ir jau pierasts, tā pierasts, ka PND klasisko mūziku pat nav jēga kritizēt un kad izdzirdu Sprīdīti, vairāk neko nevajag. Pa skatuvi ņemas nenosakāms skaits panku, kur ik pa laikam iebļauj dziesmu vārdus, bet tas ir tik šarmanti, salīdzinot ar pārējo grupu centību uz perfektumu, ka atšķirībā no Soundarcade, tas pat ir piedodams.

Par kvalitatīvu hardcoru varēja nosaukt grupu no Igaunijas Burn Still, kurai solists izcēlās ar tiešām skaļu rīkli.

Tur pat, kur uzstājās PND, lejā no kalna ir futbola laukums, bmx trase un arī elektro skatuve. Šeit cepuri nost, jo ir savākti ļoti spēcīgi DJ gan no pašmājām, gan ārzemēm. Uz šīs skatuves tika pārstāvēts gan drum and base, tehno, minimal tehno, funk un arī hardcore industrial....Skatuve ir ļoti labi apgaismota un stroboskopa gaismā cilvēki locās ritmā. Uh, te gan varēja pasvīst. Ipaši jāizceļ NOX no francijas, viņa hardcore industrial ļoti atšķīŗās no tā, kas skanēja Industriālajā teltī, otrā festivāla plača galā. Varēja just franču elektronikas oriģinalitāti un atšķirību no vācu industrijas, kura dominē Latvijas mūziķu aprindās. Klasiskās mūzikas, franču filmu dialogu sapludināšana kopā ar smagu industriālo bītu.

Tātad jau pieminētā industriālu telts. Vizuāli nostrādāta, otra kalna pakājē, mazā mežiņā, apklāta ar maskēšanās tīklu, šī vieta radīja tādu pat dīvainu miera un sapņainības atmosfēru. Tā kā industrija ir ļoti specifiska mūzika, tad apmeklētāji šeit ar nebija daudz, bet tādi izteikti meža dīvainīši. No šīs skatuves var izcelt divas blices - Tankist un W.O.M.B. Tankist uzstāšanās bija ļoti atmosfērīga, atšķirībā no pārējiem viņš neslēpās aiz tīklu kārtām, bet nāca pretī publikai. Gan mūzika, gan arī pats mākslinieks bija līdzsvarotas vērtības. Video bija lēni mainīgas bildes ar ļoti spēcīgu ekspresionistisku ievirzi. Gaismas kūļu laušanās cauri dūmu vāliem un maskēšanās tīkla ornamentiskā gaismas spēle aiznesa mūs visus citā pasaulē, kurā kā ne šīs pasaules būtne Tankist multimākslinieks iebļāva pa kādai mantrai.

W.O.M.B varēja uzskatīt kā atslodzi no emocionālā stāvokļa, kuru bija uzkurinājis Tankist. W.O.M.B blice bija ļoti oriģināla ar to, ka savienojuši dzīvo ģitāras spēli ar labu elektronisko pavadijumu. Ļoti kvalitatīva mūzika, nebija pat, kur piesieties, jo vokāls bija vienkārši izcils. Dejojama mūzika, ne sliktāka kā Rosewater. Solista balss ar tādu patīkamu krekšķi.

Tālāk ceļš gar pieminēto telti veda pie Krišnām, kuri nu jau ir neatņemama festivālu sastāvdaļa. Ar savām skumīgi tukšajām acīm, eksotiski orandžajām parandžām, viņi kā tādi sireāli starpdimensionālie putnubiedēkļi mieloja dvēseli. Pie Krišnām bija iespēja izgaršot arī veģetārās pusdienas un par pārsteigumu šeit varēja redzēt arī iespaidīgus šovus. Šeit uzstājās gan austrumu dejotājas, gan Krišņu garīgais līderis, kurš uz šo „festu” bija ieradies no lielās tāles. Tik baisa un pie reizes smieklīga bija šī garīgā līdera vadītā Krišņu mantra, kuras iespaidā dažs labs pļēgurs pat ieslīka transā. Jāsaka, ka izjūtas šeit nebija no tām patīkamākajām, jo dziesma tiešām bija zombējoša, ar tikai četru vārdu atkārtojumu. Kādā epizodē, viens nabaga puisis ar lielām acīm piecēlās no astrologa konsultācijas un jau pēc mirkļa viņu aplenca bariņs citu krišņu... Nu nezinu vai reliģiskām sektām ir vieta šādos „festos”, vēl jo vairāk, ja šeit atpūšas tik daudz jaunu cilvēku un pat bērnu?

Tā nu pagāja piektdiena un pienāca sestdienas rīts. Ap pulkst.6.00 uz centrālās skatuves nu ir jau brīvais mikrofons un Soundarcade izpilda normālu tautas mūziku, sauktu ar par šlāgeri. Iespēja pagulēt bij liegta.

No rīta “kritušie” bija sastopami uz katra stūra, bet mazā upīte, kuru citi dēvē par Ciecerīti, nu jau izskatijās pēc Gangas, Indijas svētās upes, jo gan pēc piebāztības, gan ūdens toņa šī upe neatšķīrās no savas aizrobežu māsas. Alus trauku kalni liecināja par labu vietējā alkohola patēriņam, tātad visi līdzpaņemtie krājumi dažam bija jau beigušies.

Nu ar steigu bija jāpiesakās futbola komandā, jo sākās dienas turnīrs. Spēle bija organizēta, bija gan tiesneši, gan kvalitatīvs laukums. Tīrā bauda spēlēt. Blakus futbolam, norisinājās arī bmx paraugdemonstrējumi, kur pat 15-gadīgi puiši rādija velna cienīgus trikus. Patīkama brīvības sajūta, cilvēku paģirainā māžošanās, kaut kādu „džekiņu” meiteņu aplidošana, bauda acīm. Vērot cilvēkus ir tik interesanti, katrs pilnīgi atšķirīgs un kā mākslas darbs, bet tas nenozīmē, ka mīlams.

Pienāca sestdienas vakars un nu jau uz skatuvēm sāka atkal parādīties grupas. Lielākais pulveris bija jau izšauts, bet patīkami pārsteigumi netrūka. Kriegopfer, Kauns un Negods, Sūdi un britu The Blank Heads un Offbeat Heroes.

Kriegopfer mūsu pašmāju harcoreri, protams, ielika kārtīgu “štangu”. Smagi, sūri teksti.

Kauns un Negots ar savu pankroku un ska sajaukumu kājas vien pa putekļiem dzina. Un bija tāda sajūta, ka Zatlers un Vaira arī ar mani dancotu kā dziesmā Kangars.

Sūdi kā jau sūdi. Šī īsto latviešu grupa mūzikāli tiešām ir „sūds”, bet konceptuāli ļoti spēcīgi. Viņi dzied par to, ko redz un arī pašu puišu vizuālais stils ir perfekts. Pašironija netrūkst un ja ir spēja pasmieties par sevi, tad netraucē, ka citi arī pasmiesies.

Britu pankroks The Blank Heads ir tik klasiks ka tīrais prieks, tīrs pankroks nu jau ir retums un ja vēl tas ir no britānijas, tad dubult baudāms.

Ļoti interesants un mežonīgi ugunīgs sniegums ir no Offbeat Heroes, kuri arī ieradušies no tās pašas britānijas. Solists ir pilnīgi ķerts, viņš lec publikā, viņa acu skatiens ir kā dēmonam. Galvenais visi ir tādi maza auguma, bet nu tik enerģiski. Afro ritmi kopā ar skacore. Teksti jau pilnīgs par ielu grautiņiem, fašistu sišanu, vienlīdzību un visu pārējo jau bezgala novecojušo, bet ja cilvēks par to ir ļoti pārliecināts, izskatās tā pat interesanti, jo emocijas blicei gāzās pār malām. Ja nemaldos, viskarstasinīgākā grupa visā festivālā.

Ko vēl esmu aizmirsis? Visu jau nevar pastāstīt, mīļie draugi, jo bufetēs medu ar pienu nepārdeva...

Katrā ziņā festivāls burvīgs un sajūta tāda, ka jebkurš no mums šeit bija svarīgs, gaidīts un mīļš!