Intars Busulis uz operas skatuves – koncerta apskats

Skatuve atgādina kabarē vai 30.-40.gadu mūziklu dekorācijas – nosacītas kolonnas, balti aizkariņi sedz mūziķu „darbagaldus”, plīvojošās drapērijas un virpuļojoši aizkariņi. Par mūzikliem šajā vakarā nākas aizdomāties ne vienreiz vien, tomēr Busulim ar šo koncertu, ja ne pilnīgi tad vismaz daļēji izdodas kompensēt profesionāli veidotu muzikālo izrāžu trūkumu uz Teātru skatuvēm. Protams, šis ir koncerts, nevis iestudējums, taču brīžam šis fakts mazliet piemirstas. Lai arī koncerta pamatā nav dramaturģiski sižetiskas līnijas, ar emocionālo dramaturģiju, emociju būvēšanu un attīstīšanu, tam viss kārtībā.

Koncerts būvēts kā četrdaļīgs uzvedums, kurā līdzās grandiozām dekorācijām uz apaļas grozāmās skatuves izmantots arī video – gan kā fons aiz skatuves priekšplānā redzamās konstrukcijas, gan kā labi redzamas vizuāls materiāls virs tās – melnbalti kino kadri un veclaiku pastkartītes.

Pēc neliela muzikāla ievada uz skatuves parādās Busulis strīpiņuzvalkā, hūtē un „džimi” lakkurpēs ar Frenka Sinatras „I've Got You Under My Skin”. Klasiski motīvi, kas ievada džeza un svinga ritmos, motīvi, no kuriem sākas un atraisās viss turpmākais stāsts.

Pirmās daļas noslēgumā kā viens no efektīgākajiem izskan „Sinkin' soon”, kas labāk zināms Noras Džonsas izpildījumā. Zems, smagnējs, piesātināts, mūzika kā biezs medus.

Pasaule griežas, skatuve griežas, viss mainās. Laiks pievērsties Intara paša ceļam un meklējumiem mūzikā. Otrā daļa – bērnība.

Skatuves priekšā nosēdies, Busulis aicina skatītājus izģērbties, apcerot, nez kā būtu, ja tagad visi viņa Priekšā būtu kaili, kā no mātes miesām nākuši – vienādi. Lēni pārģērbjoties viņš pagūst pakavēties atmiņās par kādreizējo kāpšanu bumbierē un mielošanos uz šķūnīša jumta, kas beidzas ar lēcienu un iekāršanos veļasšņorē.

Tagad apnēsātā kažokādas mētelītī, cilindrā un šallē viņš atgādina kādu no Dikensa varoņiem,. Maigi skan dziesmiņa par pulksteni, kas deviņus zvana jau un Leniju, kas ver acis ciet. Skatuves centrā atkritumu konteiners, apkārt kartona plēksnes un visādas krāsains drazas un lupatas, ko cilā un pārcilā vairāki pustumsā klīstoši tēli – aristokrātijas paliekas. Pāri visam vēl paceļas eņģeļa spārnotais tēls, un izskan vēl vairākas balādes, tostarp arī „Ja tebja risuju” no jaunā albuma.

Nākamā, garākā koncerta daļa ”Kino” iesākas ar vēstījumu jau par skolas gadiem, kad varēja ložņāt pa „stroikām” un balkoniem, spridzināt dezodorantu baloniņus un daudz ko citu, kamēr lielie neredz. Gar skatuves „debesīm” uz veļasšņores plīv drēbes un atslēgas vārds ir – „multenes”.

Šajā daļā ietverta lielākā daļa dinamisko jaunā albuma kompozīciju gan latviešu, gan krievu valodā – „Brīvdiena”, „Davai davai”, „Бандит”, „8:25”, „Тоска”.

Izskan gan jau popularitāti iekarojusī „Гонки” Busulim amizantā ietērpā imitējot tetovējumiem klātu „pacanu”, taču šo kompozīciju diezgan droši varētu izkonkurēt arī „Амнезия”, kas šķiet viena no veiksmīgākajām jaunajā albumā. Uz skatuves rečitēt kāpj arī albuma krievisko tekstu autors dzejnieks Sergejs Timofejevs.

Darvas karote medus mucā ir dziesmas „Zīmēšana” vidū izskanējusī reklāma atbalstītājiem DnB NORD bankai, līdzās pateicības vārdiem iepinot mazliet pamainītu pantiņu („visās vietas kur es reiz skumu atstāju es maksājumu Dnb manā labā visus maksājums glabā...”). Šī 20.gs. sākuma pantiņu stilistikā ieturētā reklāmas pauze koncerta vidū kaut kā neliekas īsti vietā.

Un tad jau ceturtā daļa – „Zelta laikmets”. Jaunība, disko un balles kaimiņpagastā, pēc kurām no vietējiem var atrauties par nelegālu skaistāko meiteņu „kantēšanu”.

Vakaru noslēdz 80.gadu dejojamie gabali – Džeksona „Black or White” un citi, kam pa vidu iejaucas Balkānu kabarē, fona vokālistēm no zeltainās bārkšukleitas apvienojot ar raibiem brunču volāniem. Operas zāle dejo. Skats, par ko ēkas celtniekiem – vācu aristokrātiem mati uz rokām čirkotos. Publika dejo zem lustrām, zem zelta klātajiem griestiem, astoņdesmito mūzikas neierobežotā dzīvesprieka uzlādēti.