Jau ziņots, ka iepriekšējos koncertus, kas Latvijā notika ar pašvaldību atbalstu, apmeklēja 38,5 tūkstoši skatītāju (Jelgava – 12 000, Preiļi – 6 500, Ventspils – 10 000 un Valmiera – 10 000). Tādejādi grupa Prāta Vētra ir uzstādījusi jaunu apmeklētības rekordu ne tikai šā gada koncertsezonā, bet arī pārspējusi savas iepriekšējās tūres rezultātus.
Pie Mežaparka estrādes daudzajām ieejām sanākušos instruē balss ieraksts, kas informē ne tikai par ieteicamajām ieejām, bet arī sveic svētkos. Un tieši šāds – svētku jeb, precīzāk, – otro Dziesmusvētku iespaids rodas gan turp braucošajos tramvajos spiežoties, gan pa ļaužu pārpilnajām Mežaparka ieliņām ceļu uz estrādi mērojot.
Skatuve, kā jau solīts, ir vēl lielāka un grandiozāka kā līdz šim, bet vizuāli tās noformējums tāds pats – drosmīgi paļaujoties uz dabas spēku labvēlību skatuve ir „vaļēja”, vien katram ne-gadījumam virs mūziķiem plešas ar daži caurspīdīgi lietussargtipa jumtiņi.
Šoreiz atklātā skatuve kalpo arī citam mērķim – skatītāju vietas tai novietotas abās pusēs. Kā teic Kaupers, grupas biedri mierinājuši, ka viņam jau abas puses vienlīdz daiļas un gan jau kaut kā izgrozīsies. Grupa no sirds to arī cenšas darīt, taču lielākais vairums dziesmu tomēr izskan ar seju pret skatītāju pūli, kaut savs prieciņš tiek arī kora rindās stāvošajiem.
Pēc uzbūves lielkoncerts īpaši neatšķiras no pārējiem tūres koncertiem – divas daļas – melnā un baltā, kur otrajā daļā vizuālajā noformējumā galveno lomu spēlē trīs ekrāni (faktiski gan mazliet vairāk – jo abi diožu ekrāni novietoti uz planšetēm un katra no šiem dubultekrāniem slīd mazliet atšķirīgi kadri).
Ir lielie hēlija baloni, kas kā sniega pikas veļas caur pūli „Ziemas” laikā un lielais balons virs mūziķu galvām, kas transformējas te par zemeslodi, te par aci, te par rakstainu joslu apvītu tautisku rakstu apkopojumu. Savu atspulgu tajā rod gan uz skatuves notiekošais, gan telpiskas projekcijas, kas attēlo, piemēram, lidojušu bumbiņu atsitienus pret tā virsmu.
Izmaiņas izpildīto kompozīciju secībā, salīdzinoši ar pārējiem tūres koncertiem, ir minimālas, taču kā jau noslēgumā ir dažas novitātes un ekstras, kas tiek vienīgi lielkoncerta skatītājiem.
Līdzās jau citos koncertos iepazītiem viesmāksliniekiem – Gustavam Butelim, kas gan šoreiz kā jaunā albuma producents un balss par viesi īsti nav saucams un Gunāra Kalniņa gospeļu kora baskājainajām meitenēm – skatītājus gaida vairāki pārsteigumi.
„Скользкие улицы”, kas līdz šim tika iekļauta koncerta programmas noslēgumā, pārcelta uz sākumu un līdz ar „prātniekiem” uz skatuves kāpj arī viņu kolēģi „Би-2”.
Otrs sarūpētais pārsteigums ir māksliniece, kuras pirmā diska prezentācijā Brīvdabas muzejā PV puiši viesojās vasaras sākumā. Skatītāju kliedzieni „Vaira, Vaira!”, eksprezidentei uz skatuves parādoties, ne par gramu neatšķiras no ovācijām ar kādām tika sagaidīti šīvakara galvenie varoņi. Sadziedoties koncerta „baltajā daļā” izskan Vairas Vīķes-Freibergas albumā iekļautā „Pilna upe baltu ziedu”.
Ierasto koncerta scenāriju papildina arī viena no senākajām grupas vizītkartēm, kas tika iekļauta tikai retajā no tūres koncertiem „Lidmašīnas”.
Jau atkal piesaucot Dziesmusvētkus, šo koncertu jāraksturo ar vēl kādu lielumu – proti, kopības sajūtu, ko spēj uzburt grupas dalībnieki. Vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, kas vienojas kopīgā dziesmā, plaukstas, kas sinhroni sit ritmu – viens vesels organisms, kurā netiek dalīti savējie un svešie. Par koncerta īpašajiem mirkļiem kļūst gan veco labo laiku vārdā izpildītais „Dārznieks”, gan mobilo telefonu un šķiltavu liesmiņu jūra, kas iedegas, atskanot „Manai dziesmai”.
Kad šķietami „viss jau ir pateikts” – pēdējo vārdu, vai punktu uz „i” liek salūts, tumšajās debesīs zīmējot ugunspuķes.
Ja, jaunajam albumam veikalu plauktos parādoties, viedokļi dalījās un daļa apšaubīja vai tā maz ir tā pati „Prāta Vētra” un vai jaunās melodijas „aizies tautā”, tad koncerttūre, veiksmīgi sapludinot jauno ar veco, apliecināja, ka dziesmas savu ceļu pie klausītājiem jau atradušas un tiek tik pat dedzīgi līdzdziedātas, kā laika pārbaudi izturējušās. Kā teica Gustavo – „kāds vēl „jābūt”, tur jau „ir”!” Vakar bija. Joprojām ir un nešaubīgi arī būs.
P.S.
Atceļā no koncerta pārliecinos, ka apzīmējums „latvieši-dziedātāju tauta”, kas reizēm tiek apsmaidīts kā pārspīlēts, spēj kļūt nešaubīgi patiess. Ja nu reiz dziesmu vācelīte vaļā pasprukusi, tad ciet vairs nevērsies. Jā, tie nav Dziesmu svētki. Bet dziesma kā svētki gan. Pārpildītais tramvajs, kas līdz pat Brasas tiltam neriskē apstāties nevienā pieturā, lai nekārdinātu vēl jaunus iekāpt gribētājus, neiztukšojas līdz pat galapunktam Radio ielā. Ne vairs kādam kur jāsteidzas, ne kā. Un tikai viena iemesla pēc – brauciena laikā, viena pēc otras ris, nē, ne jau tikko dzirdētās „prātnieku”, bet latviešu tautasdziesmu un ziņģu melodijas. Un tā nav saujiņa entuziastu, bet vesels viena vagona kopkoris, kas dzied gan par sešiem maziem bundziniekiem, gan par zaļo krūzi un mazo kukainīti, kas pa jūru peld, noslēdzot visu ar mazliet sērīgu „projām, jāiet, projām jāiet”, tramvaja galapunktā.
Kamdēļ svarīgi to pieminēt? Ne jau lai paziņotu, ka jaunatne patiesībā vienlīdz labi pārzina kā populārās, tā tautas melodijas, bet tādēļ, ka kuru katru reiz latvietis tā neatveras un ne visi mūziķi var lepoties, ka spējuši atrast „zelta atslēdziņu”, kas to spēj panākt. „Prāta Vētrai” tas izdevās.
VIDEO apskatā portāls easyget.lv piedāvā noklausīties divas dziemas no grupas “Prāta Vētra” koncerttūres noslēguma koncerta Mežaparka Lielajā estrādē:
