Tas būs visu laiku lielākais klasiskās mūzikas koncerts Latvijā. Mālera Astoto simfoniju diriģēs Imants Resnis. Spēlēs Liepājas simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Dziedās Latvijas radio koris, Valsts akadēmiskais koris „Latvija”, Latvijas Nacionālās operas koris, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu jauktais koris, jauniešu koris „Balsis”, jauniešu koris „Kamēr…”, Rīgas kamerkoris „Ave Sol”, Rīgas Doma zēnu koris un Rīgas Doma kora skolas meiteņu koris. Solistu vienība būs starptautiska: Latvijā labi pazīstamais soprāns Ingrida Kaizerfelde no Austrijas, zviedru soprāns Anna Marija Baklunda, pasaulslavenais poļu kontralts Jadviga Rapē, kā arī Latvijas Nacionālās operas solistes Andžella Goba un Kristīne Gailīte; tenors Janešs Lotričs, Vīnes Tautas operas baritons Sebastians Holečeks un bass Mārtins Snels no Jaunzēlandes. Iestudējuma režisors Uģis Brikmanis. Scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Koncertu organizē VSIA „Latvijas Koncerti”, atbalsta Avalon Hotel.
Mālera Astotās simfonijas atskaņošanai nepieciešams ļoti liels mūziķu pulks – astoņi solisti, apjomīgs jauktais koris, bērnu koris un sevišķi plašs simfoniskais orķestris. Simfonijas pirmiestudēšanas laikā 1910. gada rudenī producents Emīls Gūtmanis mārketinga nolūkos deva skaņdarbam pavārdu „Tūkstošu simfonija”. Pavārds iegājās apritē un kļuva par simfonijas vizītkarti. Mālera Astotās simfonijas pirmatskaņojums 1910. gada septembrī bija tās radītāja diriģenta karjeras triumfs. Tā izrādījās pēdējā reize, kad Mālers diriģēja Eiropā, un arī pēdējā reize, kad viņš pirmatskaņoja pats savu simfoniju.
Pabeidzis savu lieldarbu, Gustavs Mālers vēstulē draugam Rihardam Špehtam izteicies, ka radījis „līksmu dāvanu tautai. Visas manas iepriekšējās simfonijas bija tikai prelūdijas šai. Citi mani opusi ir traģiski un subjektīvi, savukārt šis ir milzīgs, neaptverams prieka sniedzējs”. Un citā rakstā: „Tās nav cilvēku balsis, tās ir rotējošas planētas un saules” (Villemam Mengelbergam 1906. gada augustā).
Simfonija sastāv no divām izvērstām daļām. Pirmajā daļā komponists izmantojis katoļu baznīcas himnu Veni Creator Spiritus („Nāc, Radītājs Gars”). Otrajā daļā Mālers pievērsies Johana Volfganga Gētes „Fausta” otrās daļas noslēgumam. Abi šie teksti radīti ar tūkstoš gadu atstatumu, taču saturiskā ziņā, kā arī garīgā plānā saistīti.
„Pie cilvēces radītajiem brīnumiem, kas paceļas pāri laikiem un tautām, pieder arī Mālera Astotā simfonija”, stāsta režisors Uģis Brikmanis, „Latvija nav izkarota ar fizisku varu un brutālu spēku. Mūsu esības pamatā ir Gara spēks un Mīlestība. Tas ir Latvijas vēstījums pasaulei, mūsu pārliecības apliecinājums. Šoreiz – nevis barikāžu ugunskuru zīmju valodā, bet gan mūzikas un poēzijas, Mālera un Gētes valodā”, skaidro Uģis Brikmanis.
Diriģents Imants Resnis uzskata, ka šī gigantiskā un dziļi filosofiskā simfonija ir ne tikai filosofija, bet arī pati dzīve. Kvintesenci viņš saskatījis simfonijas pēdējā teikumā.
„Latvijas Koncertu” direktors Guntars Ķirsis ir pārliecināts, ka šis mūzikas fenomens mūs uzrunā, lai atvērtu jaunas dimensijas to vērtību apliecinājumā, kuras nedrīkstam pakļaut devalvācijai. „Latvijas valsts un tauta ir vērtība, kuras pastāvēšanas jēga iekodēta ne vien Lielvārdes jostā, bet noteikti saklausāma arī mūžības apziņas caurvītajā Mālera skaņradē. Tūkstošu simfonija – šis grandiozā opusa apzīmējums mūsu iztēlei piešķir brīvību... Šī tiešām ir tūkstošu simfonija – mūzika tūkstošiem, kuri tic mūsu tautas un valsts nākotnei, un sveic Latviju 90 gadu dzimšanas dienā,” saka Guntars Ķirsis.
Latvijā tas ir reti atskaņots opuss – Paula Megi lasījums 1993. gada jūnijā Dzintaru koncertzālē, iespējams, bija Latvijas pirmatskaņojums. 2005. gada jūnijā Latvijas Nacionālajā operā savu versiju piedāvāja Andris Nelsons.