Astoņu cilvēku orķestris, kas spēj no tradicionāliem mūzikas instumentiem izvilināt netradicionālas skaņas, radot klausītājā šaubas, vai tas, kas skan, ir patiešām, piemēram, vijole, - apmēram šādas pārdomas raisījās gan manā, gan, droši varu apgalvot, pāris man līdzās stāvošo prātos, kamēr Īslandes jaunieši uz skatuves emocionālā izteiksmē vienu pēc otra atskaņoja savus muzikālos sacerējumus.
"Múm", salīdzinot ar viņu tautiešiem "Sigur Rós ", kad teju par standartu ir kļuvis ķerties pie līdzību un atšķirību meklēšanas šo kolektīvu muzikālajās izpausmēs, ņemot vērā pēdējo neseno viesošanos Latvijā, skanēja daudz priecīgāk un saulaināk – lai arī atsevšķu dziesmu sākumi dažbrīd ļāva iegrimt mazās skumjās, skaņdarbiem turpinoties, tie atrisinājās absolūtas laimes sajūtas apogejā – gan klausītājos, gan izpildītājos. Kā pateicība koncerta apmeklētājiem gandrīz katru muzikālo starpspēli pavadīja "liels paldies" latviešu valodā - pasaules rietumu daļā dzīvojošajiem tik tipiskajā valodas mīkstināšanas efekta pavadījumā. Mīļi un draudzīgi.
Savā ēdienkartē mūzikas gardēžiem "Múm" līdzās ierastajam, kā loģiski gribas domāt, koncertrepertuāram bija iekļāvuši divus jaunus gabalus – vienu iepriekš neizdotu, otru – iepriekš nekur vēl nespēlētu, tādējādi Rīgas publikai dāvājot ekskluzīvu iespēju kļūt par pirmajiem grupas jaunākā sacerējuma novērtētājiem.
Patiesā emocionalitāte un azarts, ar kādu tika spēlēti instrumenti, dažbrīd ar savu mūzikas skaņu radītāju aizraujoties līdz neprātam, no kā "Múm" tikai ieguva, ar uzviju attaisnoja iepriekšsludināto aicinājumu tikties mūzikas brīnumzemē.
Vakara īpašie viesi grupa "Dun Dun" sevi apliecināja kā vienus no lieliskākajiem inteliģentā postroka pārstāvjiem Latvijā, pierādot, ka teksta trūkums kompozīcijā ir viņu ieguvums.
Foto: Jānis Kudiņš