Bonaparti.lv singla „Questa notte” prezentācija

Tā. Attopos pie jau slēgtām durvīm, kaut, manuprāt, ierašanās desmit minūtes pirms pasākuma skaitās pietiekami savlaicīga. Caur stiklu redzama manāma rosība. Amata rīkiem bruņotie fotogrāfi, žurnālisti un operatori manāmi atšķiras no ierastās Narvesen publikas. Beigu beigās tomēr tieku ielaista. Turklāt tieku arī pie informatīvas lapas par visa šī pasākuma programmu. Tātad, jaunās versijas tapšanā piedalījušies trīs mūziķi no Gēteborgas simfoniskā orķestra, visu kopā miksējis atzīts studijas režisors Bo Reimers (strādājis ar tenoru grupu Il Divo, kā arī ar Backstreet Boys, Tomu Džonsu, Westlife un tamlīdzīgi). Šis pasākums ievada arī LTV publicitātes kampaņu Eirovīzijas dziesmu konkursa atspoguļošanā.

Nē, protams, par spīti visiem centieniem, pasākums ne tuvu nesākas laikā. Mākslinieki tomēr. Kavē ar eleganci. Visi izklaidējas kā nu prot. Durvis jau atkal slēgtas, tirdzniecība nenotiek. Tauta aiz durvīm neizpratnē. Visu cieņu, sieviete ar bērnu ratiņiem tomēr top ielaista un tiek pie kārotā sieviešu žurnāla. Daļa klātesošo tāpat pievērsušies preses izdevumu (konkurējošo?) ziņkārai pārlapošanai. Citi tveras pie kafijas. Kopumā atmosfēra itin omulīga, spriedzi uztur tikai organizatoru ik pa brīdim atkārtotais „viņi jau tuvojas” un dažas jaunās žurnālistes, kas ārkārtīgi apzinīgi jau stāv ar skatu pret durvīm, bloknotiņu nervozi ar pildspalvu bakstot. Klātesošajiem tiek izdalīti arī jaunie singli – CD ar divām dziesmas versijām – radio un instrumentālo versiju. Forši, vāciņu rotā visu sešu dziedoņu foto frakās, cilindros un ar ordeņiem pie krūtīm, centrā nosaukums un kāds savāds burta „B” grafiskais risinājums – kronītis, vārpiņas, ak, bet tas jau, protams, tas pats bonaparts, ko pazīstam – noslēpumainā simbola šifrējumu gūstu diska otrajā pusē pie sponsoriem, virs vārdiem par (galvenā sponsora) lietošanas negatīvo ietekmi.

Viņi jau ir klāt. A, bet ar baltu limuzīnu. Kā allaž frakoti un cilindroti. Pirms citi pagūst attapties, atsprāgst durvis un laukā izbrāžas fotogrāfi un operatori, nu ja, darba specifika. Pēc krietna brīža, skanot dziesmas jaunajai versijai, ar viņu klātbūtni top aplaimoti arī pārējie gaidītāji. Grupa ieradusies pilnā sastāvā – Andris Ābelīte, Normunds Jakušonoks, Zigfrīds Muktupāvels, Kaspars Tīmanis, Andris Ērglis un Roberto Meloni. Mākslinieki eksponējas pie ātro uzkodu stenda un pasākums var sākties.

Oficiālās uzrunas iesāk LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins, kurš izsaka pateicību atbalstītājiem un velkot paralēles ar ziemeļvalstu iepriekšējo uzvaru, proti, vispirms Igaunijas un tad Latvijas, izsaka cerību, ka tas varētu atkārtoties arī šogad, jo, citēju: „somi jau nav nemaz daudz tālāk, arī somugri”. LTV 1 direktore Baiba Šmite informē par klipu rādīšanas secību, kura no šodienas sākusies televīzijā, kā arī īsi pastāsta par nākamajiem ar Eirovīziju saistītajiem raidījumiem un speciālizlaidumiem, tostarp par to, ka Bonapartiem būs jāpiedalās ar savas erudīcijas apliecināšanu LTV prāta spēlē Zini vai mini. Producents Guntars Račs pavēsta, ka no šodienas singlus saņems arī plašsaziņas līdzekļi visā Eiropā: „Pieprasījums ir ļoti liels – e-pastu ir tūkstošiem, zvanu simtiem un mīlošu un gaidošu siržu miljoniem.” Narvesen mārketinga daļas vadītājs Mārtiņš Staķis, pašsaprotami, sāk ar reklāmu, ka Narvesenā iegādāts jauns esperso automāts, kā noprotu, daļēji tam par godu arī šis pasākums. Seko espreso salīdzinājums ar Bonapartiem – itāļu recepte, Eiropā populārākā, Latvijā pagatavota. Mūziķiem (un pasākuma beigās arī klātesošajiem) tiek izdalīti krekliņi kafijas (ar pienu) krāsā, ko rotā mīlestību pret kafiju un Eirovīziju apliecinoši uzraksti.

Pie vārda tiek arī pasākuma galvenie varoņi, skan „Tur tālajā Itālijā”, „Volare”, „Guantadamero” utt., jāpiebilst, ka ne jau acapella, itin radošā salikumā līdzdarbojas vijole, akordeons, trompete, tamburīns; žurnālisti atplaukuši, daļa dzied līdzi. Itāļu temperaments dara savu, Roberto, atgādinot par savām TV3 šovā apgūtajā prasmēm, ar savu deju partneri metas griezt vienu valceri tepat uz vietas. Noslēgumā, ar ne mazumu ironijas, izskan „Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu” melodija. Ak jā, par to svešo dziesmu vēl pagūstu Muktupāvelam apjautāties, kamdēļ tad galu galā tā. Nē, itāļu valodu neviens īpaši apguvis neesot, tomēr tā kā visi beiguši mūzikas skolu, tad pamati zināmi esot, jo visa terminoloģija tomēr itāļu valodā, kaut viņš pats arī neatteiktos apgūt arī pilnīgāk. Bet vispār jau izvēle par labu itāļu valodai kritusi tās melodiskuma dēļ un vēl, lai neviens nepārmestu dziedāšanu angļu mēlē, jo Itālija Eirovīzijā nepiedalās.

Pasākums tuvojas beigām, autogrāfu kāro žurnālistu un Narvesen darbinieku aplenkti mūziķi spēj tik rakstīt – uz CD, uz T-krekliem (jaunajiem), pārējie cienājas ar kafiju un maizītēm, durvis tiek atslēgtas un iekšā tiek arī „mirstīgie”, tiek pat steigšus nopirkti pāris diski un, izmantojot mūziķu klātesamību, ievākti autogrāfi. Latviešu tauta nav vis nekādi mērenie. Un līdz itāļu temperamentam tālu nav. Kaut par šo tēmu uzrunāts Roberto steigšus protestē, ka šādiem stereotipiem un stereotipiem vispār netic, ka viss atkarīgs no katra paša, tomēr nenoliedz, ka itāļi uzreiz atver sirdi un rokas, bet uz latviešiem jāgaida, toties tas esot tā vērts, tā lūk.

Bet es gaidīt līdz pasākuma pilnīgam apsīkumam vairs nevēlos, veikals pieplūdis apmulsušiem pircējiem, kas pērk dienišķās karstmaizes, mūziķi jau iegājuši rutīnā un pie galda sēžot, paraksta disku pēc diska, Jakušonoks pīpē pusmetru no izejas un pie durvīm gaida baltais limuzīns, protams, ne jau mani.