“Dziedi ar Zvaigzni” piektais šova raidījums

Tātad sanākušie – māmuļas un vecmāmuļas, tantes onkuļi un mazbērni, atvainojos onkuļiem – sieviešu pārsvars tomēr, tie vīrieši, kas te rodami ir vai nu gādīgu sievu līdzpaņemtie („mēs tik sen nekur kopā neesam bijuši”) vai tētuki, kas apbrīnojami pieskata tikko staigātiemācījušos bērneļus, kam čučamlaiks jau sen būtu klāt un pat pāri. Lai nu kā, publika raiba, var manīt saposusies, gadījumam, ja uz sekundes desmitdaļu tiešraides kadrā pazib viņu kāja, roka vai kāda cita svarīga ķermeņa daļa, varbūt pat seja.

Vietas ieņēmusi arī bargā žūrija – Juris Karlsons, Maija Lūsēna, Anita Graņča, Ēriks Niedra. Tad jau glance un elegance, Lauris Reiniks un Iveta Feldmane „iekuģo” zālē. Viņu runā TV formāta pārspīlējumi, kas klātienē izskatās komiski.

Kā pirmie Normunds Rutulis un Inese Šlesere. Dīvāns, puķupodi ar kociņiem. Uniforma, kleitiņa ar priekšautiņu un ņieburs, septiņi bērneļi baltās pidžamās, nu ko jums tas atgādina? Tik pat labi tie varētu būt 7 rūķīši, sniegbaltīte un princis, kāpēc ne? Tomēr šoreiz patiešām atsauce uz „Mūzikas skaņām”. Dziesmiņa bezgala vienkārša, un atsaucoties uz kritiķu vēlākajiem komentāriem, neorģināls, bet efektīgs bērnu izmantojums, māmiņas zālē jūsmo, vecmāmiņas arī, nu ko ta vairs vajag, dziesmu neviens īpaši neklausās, bet redz, kā viņi tur tā smuki... Nekā vairāk par smuku ģimenes bildīti arī nav. Arī vērtējums gana skarbs, ja abas dāmas (mātišķais instinkts) piešķir astoņniekus, tad Karlsons un Niedra ņem mazliet skarbāk, attiecīgi 7 un 6 punkti.

Pa to laiku jau sastieptas siena ķīpas un vietas uz skatuves ieņēmuši Liene Šomase un Jānis Vinters. Nezinu, vai tikai man tas liekas mazliet dīvaini, izvērst dziesmu „Puķu nakts” kantrī stilā. Tāds karaokes gabaliņš jau gan ir, bet uz to pusi gan galīgi nevelk. Nodzied viņi neslikti un Vinters apbrīnojami daudz un labi kustas, ņemot vērā viņa gana problemātisko kājas operāciju. Tomēr, tomēr, arī atzīmes krītas, ja Karlsons mūžīgā optimismā vēl piedāvā 8, iepriekš izjūsmojis par Lienes īso bruncīti, tad dāmas vienotā saskaņā ieliek 7, bet Niedra ieturoties objektivitātes pozīcijās 5.

Atgriežas daļa no fon Trapu mājas interjera – kociņi puķupodos, tikai mazliet vairāk. Trīs meitenes baltpuķainās kleitiņās, citējot garāmejošās kundzes man izmestu piezīmi – „nevar saprast – 8.klases skolnieces vai slaucējas”, trīs puiši un kā ceturtie Jolanta Gulbe un Andris Bērziņš, kas iestīvēts puķainā kreklā. Izkārtojums uz skatuves – klasiska aina no Mielava „Tu saviļņoji mani”, sižets arī apmēram tāds, puišu rinda, meiteņu rinda, kā klases ballītē, kad puiši beidzot gan saņemas uzlūgt meitenes dejot, seko frīku izgājiens, literāri izsakoties – groteska deja, divi nedejotāji gan paliek un dzied par rozēm, kas zied. Nu ja, vienīgajā cerīgajā brīdī, kad gaidīts, ka arī viņi izkustinās kājas, Bērziņš padod Jolantai Gulbei roku, lai palīdzētu piecelties, tas ar viss. Vizuālais koptēls? Kad ekspremjeru vairs nevilinās politiskās dzīves peripetijas, viņš droši varēs lauku zaļumballēs piebiedroties vienotā ansamblī citiem politiķiem, kas gan to nereti apvieno ar darbu politikā, par piemēru, lai minams kādas no Ziemeļvidzemes pilsētas galva.

Ja puse žūrijas neskaidru iemeslu dēļ jūsmo par šo priekšnesumu, izpaužot to atzīmēs 8 un 9, tad Niedra, par laimi, noliek beidzot visu pa vietām ar kārtīgu 4. Saņemot sašutinātu zāles „ōooo” un „āaaa” (bez priekšā rādīšanas) un uz Reinika piezīmi, ka Daņiļēvičam iepriekšējā šovā par līdzīgu atzīmju likšanu mašīnai divreiz logi izsisti, viņš nesatricināmā mierā paziņo, ka galvenā balva ir gana vērtīga, lai tas, kurš uz to pretendē piedomātu par kvalitāti. Patiesībā, beidzot tieši Niedras vērtējums man padara šo šovu baudāmu, vairāk vai mazāk, bet objektīva un pamatota kritika, ne tik saliktas izcilas atzīmes aiz jūsmas vien, vai personiskas, vēl tikai iespējami ērtas pazīšanās, vai vienkārši tādas sajūtas dēļ, ka „viņš principā ir labs cilvēks, nevajag tādus apbēdināt”. Kritiskā žurnālistika, tā teikt. Par to varu tikai priecāties.

Kā nākamie Igo un Dace Dēnava ar liepājnieku iecienītu dziesmu par rudeni. Mūzika nodārd, meitenes sarkanā hūte aizlido pa gaisu. Skaisti vizuāli, mūzikas troksnis nomāc dažas balss nepilnības. Ne vainas. Arī žūrija novērtē atzinīgi, mūžam jūsmīgā Lūsēna ar 10, tāpat parasti nejūsmīgais Niedra un Garaņča ar 8, bet Karlsonam tīk piesieties tālab 7.

Aina Poiša un Māris Sloka. Kā izrādās, tad Slokam tieši kantrī stils vismazāk iet pie sirds, toties dziesma nez kādēļ atkal ieturēta tieši šajā. ”Oh my darling Clementine”, kur „Dārgā Klenentīne” nesteidzīgi pastaigājas pa skatuvi ar bisi, starp skatītāju rindām šaurībā iespiedušies līnijdeju dejotāji, turklāt dziesmā vēl jodelējoši iestarpinājumi. Vidēji tiek arī novērtēts, no 7-9.

Meitenes zāle sāk spiegt, jā, jauns elks pacēlies pie pamales, allaž par pieticīgu un vienkāršu puisi reklamētais Raivo Rosts, kas šoreiz tik pat gauži pieticīgi iejuties paša Karaļa tēlā, spiedzošu meiteņu ielenkts, viņš izraugās vienu no tām, gadījuma pēc Ellu, lai turpinātu „Love me tender”, nevar gan noliegt, ka kaut iestudējums izskatās pēc skolas popielas, balss viņam laba. Žūrija, saprotams, jūsmo. Ar izciliem vērtējumiem, izņemot Ēriku Niedru, kas atzīst, ka skudriņas tomēr skrien tikai par Karaļa izpildīto dziesmas versiju, paliekot šoreiz pie 9.

Kā pēdēji skatītāju apjūsmotais komiskais pāris, kā vēlāk komentēts – „princesīte un meža rūķis” jeb Evija Martinsone un Mārtiņš Rītiņš. Fakts, ka viņi izvēlas gabalu no Vēbera „Operas spoka” pēc pagājušonedēļ izpildīta pavāru gabala, jau vien ir gana intriģējošs, tikai rēķinoties ar piebildi, ka Vēberam to par laimi nenākas dzirdēt. Martinsone, saprotams, ir savā elementā - skaistā, klasiski sarkanā operas kleitā un ar fantastiku balsi, solo nobeiguma garajā vokālajā partijā man blakus stāvošie mazie bērni izmisīgi spiež ciet ausis. No šņorbēniņiem pie viņas noplivinās misters Spoks. Ierašanās gana efektīga, visu cieņu, bet solo pavisam spocīgs, lai neteiktu baiss. Vizuāli krāšņi, bet vokāli kontrasti no-līdz. Par laimi, dziedot duetā var dzirdēt pārsvarā Evijas balsi. Izmantojot trāpīgu Jura Karlsona komentāru – spoka, balss tāda, kurš pārāk ilgu laiku pavadījis ledusskapī. Sievietes, kam kā zināms, acis slapjā vietā, šo mīlas balādi novērtē ar izcilāko vērtējumu, Karlsons atturīgāk – 9, Niedra daudz konkrētāk – 8.

Nu atkal dota iespēja sarosīties balsotājiem. Kārtējā reklāmas pauze, kuras laikā zālē pārkarsušie laimīgi metas pie gaiteņa atvērtajiem logiem, slāpju remdētājs – kafijas automāts vairs nedarbojas, nekā prātīga ko pasākt nav. Šai ziņā, skatoties šovu mājās, iespēja, ka virtuvē beigusies tēja vai kafija ir 1:10, galu galā, gan jau, ka plauktā paliek arī citas alternatīvas, šeit alternatīvu diemžēl nav. Pēc nepilnām divdesmit minūtēm, bērneļi laimīgi rāda mammām uz ielūgumiem starpbrīža laikā izdiedelētos zvaigžņotos autogrāfus, saņemot piezīmes – „bet kāpēc tu viņam nepaprasīji?”

Skatītāju vērtējums šoreiz diezgan līdzīgs žūrijas, viņi izbalsojuši žūrijas kā priekšpēdējos atstātos Bērziņu un Gulbi, bet viņu pēdējā mirkļa konkurente Šomase aiz prieka lej gaužas asaras.

Nu jau šis ieraksts ir galā. Dziedātāji dodas mieloties ar kūku, sprāgst milzu dīvainais kokons pie griestiem un pār skatītāju galvām gāžas, ne skaņu saniknoti citplanētu iemītnieki, bet baloni, bērni, kas kopš ieraksta sākuma cītīgi raustījuši vecākus aiz piedurknes – vai drīz? metas uz priekšu pēc guvuma un neviens viņiem šo prieku nevar liegt