LNT mūzikas šova „Cīņas klubs” otrais raidījums

Tiesneši piekārto saburzīto paskatu, kam šķiet būtu jāliecina par spraigu notikumu gaitu vēl pirms cīņas sākuma vai drīzāk spraigu notikumu gaitu kādā citā pasākumā iepriekšējā naktī. Vismaz no pārkaršanas viņi ar atpogātam apkaklītēm un nošļukušiem, atraisītiem „tauriņiem” var izvairīties. Raidījumā gan nekāds attaisnojums viņu savdabīgajam vizuālajam tēlam meklēts netiek, lai skatītājs domā, ko grib, jā, ne jau tiesnešus tautai būs tiesāt, kā zināms.

Dejotājas iekustina publiku un arī visnotaļ nedrošo konstrukciju, vismaz tāda sajūta ne brīdi nepamet uz šīs pakāpjveida trepītes sēžot, kas spēcīgi tricinās dejotāju ritmiem kāpjot. Ik pa brīdim vēl atskan atgādinājums dažiem skābo seju īpašniekiem uzturēt sevi līdzvērtīgā formā eiforistiski aplaudējošajai publikai, jo „jūs nekad nevarat zināt, kad jūs filmēs”.

Vakaru iesāk Fēlikss Ķiģelis ar dziesmu „Laid lai līst” un, pareizāk sakot, pret „Superhuman” ar kompiozīciju „Jau tā”. Ievadam nelieli žūrijas „uzbraucieni” „Superhuman” solistam par pagātni un radošās karjeras sākumu „Jūras akmentiņos”.

Otrs cīkstoņu pāris „Gain Fast” ar dziesmu „Var jau būt” un „Melo – M” apvienojumā ar Intaru Busuli un „Ghostbusters”. Busulis kaut ar boksa cimdiem nevicinās, dzeltenajā tērpā jūtas visnotaļ cīņai gatavs, „M” puiši kā ierasts baltos uzvalciņos, kas kontrastē ar viena dalībnieka „grebeni”. Pirmie pie vārda gan tiek tie nosaukumā „ātrākie”, man priekšā sēdošais „uzkačātais” puisis aiz laimes teju prātu zaudē, viņš gatavs lēkt kājās aplaudēt, kliegt, svilpt, viņa draudzene par to visu bezgala apmulsusi, nezin vien kā viņu mierināt, acīmredzot mūziku viņi līdz šim kopā klausījušies vis nav. Tomēr viņa iecienītajai grupai tas ne nieka nelīdz, jo beigu beigās Busulim un „Melo – M” viņi šai raundā zaudē, acīmredzot divu fanu grupu apvienošana vienā frontē ir viena no efektīvākajām cīņas stratēģijām, grūti gan spriest vai skatītājus (skatītājas, laikam drīzāk) kārtējo reizi nošarmē Busulis vai vienkārši nostalģiskas atmiņas par skolas gadu diskotēkām.

Finālsacensībā Busulis & Co mērojas spēkiem ar pirmās tūres uzvarētājiem „Superhuman”. Kā jau ierasts sākas viss ar pretinieka dziesmas interpretāciju un tad savējās akustisko versiju. Nevar nepiekrist žūrijas vērtējumam, ka „Ghostbusters” „Superhuman” izpildījumā skan ekselenti un viņiem atbilstoši, taču tai pat laikā neatšķiras vēl no vairākiem dučiem versiju, pārāk tradicionāls šis izpildījums. Pašu dziesmas akustiskā versija ir salīdzinoši klusa un rāma, principā ar oriģināliem piegājieniem viņi neizceļas.

Pēc viņiem ar ovācijām zālē sagaidītais Busulis un „Melo – M” arī turas pie tradīcijām, savām. Proti, variēt un mainīt materiālu, cik vien iespējams, varbūt pat par daudz, taču vismaz nav garlaicīgi jau trešo reiz klausīties vienu un to pašu gabalu. Pirms dziedāt, Busulis vēl pagūst izteikties par izpildāmo konkurentu dziesmu kā par nesaprotamu, ar zemtekstu – bezjēdzīgu. Čelliskā variācijā tā patiesi izklausās mazliet dīvaina. Savas dziesmas izpildījumu arī puiši pamainījuši, manot kontrastus no klusa uz skaļu, no lēna uz ātru. Toms Grēviņš lieliski to rezumē komentārā, ka viņi ar šo dziesmu varētu operā aizpildīt veselu programmu, izpildot to kādās četrpadsmit dažādās versijās. Zālē valdošā atmosfēra ir tāda, ka par uzvarētājiem neviens vairs nešaubās, tāpēc daļai aplaudēt gatavo sejas izstiepjas uzzinot, ka tautas balss nav klātesošo balss, pie uzvaras tiek „Superhuman”, pārstāvot paši savas klasiskās tradīcijas. Šķietami pārāk prognozējamajā sacensībā šis ir gana patīkams pārsteigums savas negaidītības dēļ, vismaz kļūst skaidrs, ka turpmāko šova norisi prognozēt nav tik vienkārši, kā liktos sākumā.