Daudzi jau noteikti ir dzirdējuši par iespējām Liepājas Olimpiskajā centrā nodarboties ar šīm cīņas mākslām, tāpēc piedāvājam ikvienam uzzināt daudz vairāk ne tikai par cīņas mākslu, bet arī par šīs mākslas meistaru un entuziastu – Igoru Zaicevu (Igor Zaytsev).
Igors Zaicevs ir dzimis 1972. gadā, Sanktpēterburgā. Ieguvis augstāko pedagoģisko izglītību (2000. gadā beidzis Ļeņigradas valsts apgabala A.S.Puškina vārdā nosaukto universitāti). Cīņas mākslas sācis apgūt 1979. gadā, taču Ju-Jutsu pievērsās tikai 1993. gadā. Bet cīņas mākslu instruktora pieredze Igoram ir kopš 1997. gada.
Turpinājumā piedāvājam intervijas fragmentus ar Igoru Zaitsevu, kurš dalīsies pārdomās gan par savu nodarbošanos, gan jaunajām iespējām šeit Liepājā.
Kāda ir Jūsu nodarbošanās?
„Katru vakaru strādāju dojo. Savukārt katra mēneša pēdējā sestdienā un svētdienā es dodos uz savu dzimto pilsētu, kur vadu meistarklases, jo Sanktpēterburgā ir daudz manu skolnieku. 2010. gada, 6. februārī, veiksmīgi uzsāku Eiropas-Āzijas cīņu mākslas meistarklases arī Liepājas Olimpiskajā centrā. Šādas atklātās meistarklases notiek Budo konferences veidā, kur instruktori ar lielāku pieredzi dalās savās zināšanās un pieredzē. Tādēļ šādās meistarklasēs var piedalīties interesenti neatkarīgi no sagatavotības līmeņa un pieredzes. Katrai meistarklasei ir sava tēma, piemēram, 6. februārī, tika iztirzāts Aikido. Šajā meistarklasē bez maniem skolniekiem piedalījās arī cīņas mākslu pārstāvji no Rīgas. Esmu ļoti priecīgs, ka šajā meistarklasē piedalījās un pieredzē dalījās arī Dmitrijs Putilova kungs, 3 dan Aikido, un viņa skolnieks”.
Vai cīņas mākslu zināšanas noder dzīvē?
„Jā, cīņas mākslās iegūtās zināšanas un pieredzi man bija iespējas pārbaudīt arī praktiskajā dzīvē. 8 gadus biju miesassargs un man ļoti noderēja gan prasme pielietot dažādus paņēmienus, gan arī psiholoģiskā sagatavotība dažādās neikdienišķās situācijas”.
Kā jūs sākāt nodarboties ar cīņas mākslām?
„Kad man bija 7 gadi, vecāki aizveda mani uz grieķu-romiešu cīņām. Vēlāk kopā ar draugiem sāku nodarboties ar sambo un judo, mācoties universitātē, biju universitātes judo izlases sastāvā. 1983. gadā sāku praktizēt tradicionālo Ju-jutsu un Aikijujustu. Var teikt, ka jau 30 gadus es ik dienas praktizēju cīņas mākslas”.
Kas ir Jūsu skolotāji? No kurienes viņi ir?
„1989.gadā Lielajā Budo kongresā pirmo reizi satikos ar Jan Erik Karlsson (Zviedrija), Soke 10 Dan. Vēlāk bieži esmu ciemojies pie viņa, trenējos pa 8 stundām dienā. Soke Jan Erik Karlsson modināja mani pulksten 6:00 no rīta un mēs abi trenējāmies divas stundas, pēdējā nodarbība parasti beidzās ap pulksten 21:00 kopā ar pārējiem skolniekiem. Daudzus cīņas mākslu noslēpumus esmu apguvis arī no sava skolotāja no Krimas - Anatoliy Sosnin, kuram ir 8 dan un kura pieredze cīņas mākslās ir vairāk kā 40 gadi. Es pie sevis aicinu skolotājus no dažādām valstīm, piemēram, Hanshi 8 Dan Geoff Benoy (Beļģija), Kyoshi 7 Dan Jan Janssens (Beļģija), Kyoshi 7 Dan Hubert Laenen (Beļģija), Kyoshi 7 Dan Guy Aerts (Beļģija)”.
Kāda ir ju-jutsu izplatība pasaulē, kā tas attīstījās? Kāda ir tā organizatoriskā uzbūve un sistēma?
„Pasaulē ir ļoti daudz organizāciju, tās var savā starpā sadarboties, bet var arī nesadarboties, konkurēt, taču kādas vienas organizācijas, kas varētu apvienot visas pasaules ju-jutsu organizācijas nav un nevar būt. Ju-jutsu un Aikijujutsu – tas ir vispārējs jēdziens, bet skolu ir ļoti daudz.
Konkrēti es esmu SHIHAN, kas nozīmē skolas vai virziena pārstāvis, vadītājs. Esmu Hoku Shin Ko Ryu bujutsu skolas pārstāvis Krievijas Federācijā un kopš šī gada arī Latvijā. Tulkojumā bujutsu nozīmē – cīņas mākslas, Ryu – skola, Ko – senā skola, Hoku Shin – ziemeļu gars. Pēc manām domām ir ļoti labi, ka cilvēki nodarbojas un attīsta arī jaunus cīņas mākslu virzienus, kā Okinavas karate, judo, kendo, organizē sacensības.
Mūsdienās mēs apgūstam Ju-jutsu un Aikijujutsu pašaizsardzības nolūkos, taču, lai pilnībā pārvaldītu šīs cīņas mākslas, ir nepieciešams apgūt arī tradicionālos vingrinājumus ar senajiem samuraju ieročiem. Kad izpildi tradicionālās kata, ir jāpatur prātā, ka es tās neizdomāju, tās man ir nodevis mans skolotājs, taču arī mans skolotājs tās neizdomāja, tās ir nodotas no skolotāja skolniekam vairāku simtu gadu garumā. Tā ir filozofija nevis vienkārša kaušanās vai sacensība, tādēļ Budo meistariem ir jābūt labsirdīgiem, izpalīdzīgiem, savā starpā draudzīgiem, gan vienas valsts robežās, gan attiecībās ar citu valstu pārstāvjiem. Budo cilvēks nekad nedrīkst būt agresīvs, viņš ir komunikabls un prot ieinteresēt”.
Kā Jūs iepazināties ar cīņas mākslu pārstāvjiem no Latvijas?
„Mēs iepazināmies Zviedrijas studentu pilsētā Lundā starptautiskajā ikgadējā cīņas mākslu vasaras kongresā. Pēc tam mans draugs Sergejs Kolmakovs, Hansi 8 dans ju-jutsu, uzaicināja uz Liepāju, kur vadīju seminārus. Vēlāk mani aicināja vadīt seminārus arī Rīgā”.
Kā jūs vērtējat mūsu cīņas mākslu pārstāvjus?
„Ļoti jauki cilvēki! Domāju, ka Budo cilvēki visā pasaulē ir vienādi. Budo meistari visā pasaulē māca būt labam, jo galvenais taču ir dvēsele. Kad pirmo reizi ierados Liepājā, es it kā atbraucu uz savām mājām, pie savas ģimenes. Tāpat es jūtos, kad ciemojos savu draugu dojo jebkurā citās valstīs. Arī mani skolnieki vienmēr ir izjutuši draudzīgu attieksmi, ciemojoties gan Zviedrijā, Ukrainā, Krimā un citur”.
Zaytseva kungs, ju-jutsu mūsu valstī ir attīstījies jau ilgāku laiku, kāds ir Jūsu viedoklis par Latvijas cīņas mākslu meistariem?
„Tik tiešām, ju-jutsu Latvijā ir ilgas un labas tradīcijas. Man ir laimējies iepazīties ar diviem augsta līmeņa instruktoriem no Latvijas, kuri ir atzīti arī starptautiskos reitingos. Tie ir jau manis pieminētais Sergejs Kolmakovs un Aleksandrs Osnačs 5 dans judo, 4. dans aikido, 5. dans ju-jutsu. Aleksandrs Osnačs vairākas reizes gadā dodas pie saviem skolotājiem Japānā un tur praktizē cīņas mākslas. Japānas cīņas mākslu meistari viņu augsti ir novērtējuši. Ir arī jauni, perspektīvi cīņas mākslu meistari, jau ar pietiekamu pieredzi cīņas mākslās, kā Dmitrijs Pudovs un Vladislavs Čerņavskis. Esmu gatavs dot arī savu ieguldījumu Latvijas ju- jutsu attīstībā. Tādēļ ar 2010. gada, 6. februāri, sāku un turpmāk katra mēneša pirmajā sestdienā organizēju cīņas mākslu meistarklases Liepājas olimpiskajā centrā, kas ir atvērtas visiem interesentiem, neatkarīgi no cīņas mākslu virzienu, kuru cilvēks pārstāv, vecuma vai sagatavotības līmeņa”.
Ko Jūs varat pateikt par cīņām bez noteikumiem? Tās šobrīd ir izplatītas visā pasaulē?
„Cīņas bez noteikumiem cēlušās ASV. Tur cīnās tādos kā būros, kā dzīvnieki. Divi cilvēki ieiet būrī, bet pārējie alkst redzēt asinis. Vispār uzskatu, ka svarīgāks ir Budo, nevis kautiņš. Taču, ja ir cilvēki, kuri vēlas šādas cīņas, tā ir viņu izvēle”.
Ju-jutsu dzimtene ir Japāna. Kā šodien attīstās ju-jutsu Japānā, cik tas ir populārs savā dzimtenē?
„Mūsdienās Japānā ir ļoti grūti atrast senās samuraju skolas, taču ir ļoti daudz jauno, moderno skolu : karate, judo, aikido. Atšķirībā no šīm modernajām skolām, senās skolas sevi tā nereklamē, tajās ir saglabājies rekomendāciju princips. Pastāv šo skolu slēgtās sanāksmes, kurās skolotāji sanāk kopā, demonstrē savu māku, dalās pieredzē. Skolotāji ir 70 - 80 un pat 90 gadus veci. Aprīļa beigās esmu uzaicināts piedalīties seminārā, kuru vadīs senās yoshin ryu ju-jutsu skolas vadītājs Soke Yasumoto”.
Sakiet, kur vēl, izņemot Japānu, ir spēcīgas ju-jutsu skolas?
„Ju-jutsu ir ļoti populārs Eiropā. Vācijā, Francijā, Skandināvijas valstīs. Eiropā pagājušā gadsimta 50-jos gados populārs bija judo, 60-jos – karate , 70-jos - kung – fu, 80-jos ninja, bet 90-jos – aikido. Pat vairākus gadus apgūstot jaunos stilus – judo, aikido, karate, cilvēks atskārst nepieciešamību meklēt tradicionālo jeb sakni”.
Jūs vadāt nodarbības Liepājas olimpiskajā centrā. Kādas ir Jūsu domas par liepājnieku sportisko sagatavotību?
„Ļoti laba! Viņi daudz zina par judo, aikido, kā arī par ju-jutsu, viņu sagatavotība ir tāda pati kā Vācijas, Zviedrijas un citu valstu pārstāvjiem. Nodarbības notiek pēc seno, tradicionālo skolu metodikas, proti, divas reizes nedēļā vakaros notiek tradicionālo cīņu apguve pārī ar partneri un vienu reizi nedēļā darbs ar sporta inventāru.
Taču ir padomāts arī par tiem cilvēkiem, kuriem aizņemtības dēļ nav iespējas atnākt uz nodarbībām vakaros, tiek piedāvāta iespēja apgūt cīņas mākslas rīta pusē. Piebildīšu, ka šādas rīta nodarbības cīņas mākslu apguvei ir iecienītas gan Krievijā, gan Eiropas valstīs, gan ASV. Zviedrijā, piemēram, Aikijujustu jeb elastīgās pašaizsardzības apguve ļoti populāra ir ārstu vidū, tā iemesla dēļ, ka dažkārt pacienti mēdz būt agresīvi un viņus vajag akurāti apturēt, nepielietojot sitienus vai metienus”.
Kāds būtu jūsu padoms jaunajiem, ar ko sākt, kā uztvert ju-jutsu nodarbības?
„Nav noslēpums, ka jauniešu vidū pastāv daudz dažādu problēmu, ir liekais svars, ir pārciestas kādas smagas slimības, kādēļ jauniešiem sagādā grūtības nodarboties ar sportu – futbolu, hokeju un citiem populāriem sporta veidiem, tādēļ viņi nāk pie mums un ju-jutsu nodarbībās gūtā pieredze viņiem dod spēku spēcīgākam pretiniekam pateikt: „Es negribu kauties!”. Trenējoties mēs nostiprinām muskulatūru, apgūstam drošas krišanas veidus. Dzīvē nereti gadās nokrist – no zirga, spēlējot futbolu, uz ledus, tādēļ ir jāprot nokrist tā, lai pēc kritiena pieceltos un dotos tālāk.
Gadās, ka jaunieši baidās kaut ko uzsākt, nav pārliecināti, tādēļ viņi droši var nākt kopā ar vecākiem, kuri ar skolotāju aprunāsies, var arī zvanīt. Man ir zināmi pat gadījumi, kad vecāki ir atveduši savu atvasi uz ju-jutsu nodarbībām un paši sākuši apgūt cīņas mākslas. Sanktpēterburgā ir mans skolnieks, kurš sāka nodarboties, kad viņam bija 58. gadi, šobrīd viņam 63. un viņam ir 2 dans ju-jutsu”.
Vai jums ir kāds īpaši tuvs ju-jutsu paņēmiens?
„Es nezinu, man vienkārši patīk kustēties. Vispirms ir aizsardzība, tad uzbrukums. Man patīk mācīt tos paņēmienus, kuros nav nepieciešams pielietot spēku. Ja pretinieks satver ļoti spēcīgi, var viegli atbrīvoties. Budo cilvēki pārvalda daudz tehniku, taču ne visas mēs izmantojam. Nodarbojoties ar Budo, tam tiek veltīta visa dzīve. Uzbrukumu vēršam uz partnera vājām vietām: pirkstiem, plaukstām, elkoņiem, ceļu locītavām. Taču, ja mēs pastāvīgi piemērosim spēka paņēmienus, sitīsim pa celi vai galvu, tad pēc neilga laika mēs vienkārši viens otru sakropļosim. Tādēļ ir jāiemācās sevi kontrolēt. Mūsu ķermenim trenējoties ir jākļūst arvien spēcīgākam, tanī pat laikā vienam pret otru jāizturas uzmanīgāk un uzmanīgāk”.
Vai Jūs varat noformulēt savu principu cīņas mākslu pasaulē?
„Ir jābūt labai pozīcijai. Ja esmu labā pozīcijā un esmu iztraucējies pretinieku no viņa stabilas pozīcijas, tad pretinieks vairs nav spēcīgs. Tas ir galvenais Budo princips - pašam būt labā pozīcijās, nostādot pretinieki sliktākā pozīcijā. Tad tu būsi spēcīgāks, neatkarīgi no fiziskā spēkā”.
AIKIJUJUTSU nodarbības grafiks Liepājas Olimpiskajā centrā:
Otrdienas 20:30-22:00 (202.telpa)
Ceturtdienas 20:30-22.00 (202.telpa)
KOBUDO nodarbības grafiks Liepājas Olimpiskajā centrā:
Sestdienas 14:00-15:30 (202.telpa).