Patlaban Latvijā visbiežāk var sastapt Sibīrijas haskijus, taču gadās redzēt arī Aļaskas haskijus un malamutus. Visas šīs šķirnes attīstījās no tā saucamajiem „kamanu (pajūgu) suņiem”, ko tālajos ziemeļos dzīvojošās tautas pielāgoja un izmantoja pajūgos. Neviens precīzi nezina, kad cilvēki sāka izmantot suņus pajūgos. Iespējams, pirmie, kas sāka to darīt, bija Eirāzijas kontinentā dzīvojošās tautas. Ir zināms, ka eskimosi izmantoja suņu pajūgus ap 1500 gadu atpakaļ, taču ir liecības arī par „pajūgu suņu” eksistēšanu jau 4000 gadu atpakaļ. Šakāļu tipa suņu pavadībā Centrālās Āzijas tautas migrēja uz Sibīrijas un Arktikas malu. Šo tautu suņi, kas faktiski bija jaukteņi ar vietējiem vilkiem, pakāpeniski attīstījās par tām šķirnēm, ko ir pieņemts saukt par Ziemeļu suņu šķirnēm (Aļaskas malamuts, Grenlandes haskijs, Makenzi upes suns, Sahalīnas haskijs, Sibīrijas haskijs).
Mūsdienu Sibīrijas haskiji, kurus ieved pie mums no citām valstīm kā nebijušu eksotiku, ir nekas cits, kā „kamanu suņu” tālie radinieki, kas līdz šim nekad nav bijuši modē. Sakarā ar to, ka citās valstīs, izņemot Amerikas ziemeļus un Sibīriju, nebija pieprasījuma pēc „kamanu suņiem”, daudzviet haskiji kļuva par sporta suņiem, bet visbiežāk – par vienkārši dekoratīviem izstādes brīnumiem, kuriem atņēma to laimi – strādāt. Modes bums uz Ziemeļu sugu suņiem radīja situāciju, kurā suņu tirgus pārpilnība ar haskiju kucēniem noveda pie tā, ka daudzus no tiem gaidīja visnepatīkamākais liktenis. Daudzi kļuva par cilvēku nolaidības upuriem, sēdēja pieķēdēti, citus vienkārši izmeta uz ielas vai iemidzināja, dažus šāva nost pēc uzbrukuma vistu kūtij. Taču pakāpeniski šīs bums pārgāja, un šīs šķirnes suņus sāka audzināt pārsvarā tie cilvēki, kas ir pa īstam aizrauti ar suņu kamanu braukšanas sportu.
Šis sports (ar strikti atrunātajiem noteikumiem) parādījās pagājušā gadsimta sākumā Aļaskā, „zelta drudža” laikā. Taču ir zināms, ka tradicionālās sacensības notika daudz agrāk Čukču pussalā, Kamčatkā un citās vietās. Eiropā šāda veida sacensības notiek kopš 1960. gadiem.
2008. gada 3. martā tika izveidota Latvijas Kamanu suņu sporta federācija (LKSSF), kas nodarbojas ar šī sporta veida attīstību Latvijā un organizē oficiālās sacensības šajā sporta veidā, kurās piedalās braucēji no visām trim Baltijas valstīm (http://www.sleddog.lv/). Pārsvarā sacensības notiek šādās disciplīnās:
kamanu vilkšana,
baikdžorings (suņs (-ņi) velk riteni ar braucēju),
kanikross (apvidus pārgājiens vai skrējiens kopā ar suni),
skijorings (slēpotāja vilkšana).
Latvijā nākamās sacensības norisināsies 27. un 28. februārī atpūtas kompleksā "Mežkalni" (Baldonē), kur notiks vienīgās divu dienu sacensības Baltijā kamanu suņiem sniega apstākļos – "LKSSF ziemas kauss 2010".
Viens no sportistiem un kamanu suņu sporta entuziastiem, kas pēc iespējas piedalās visās LKSSF rīkotajās sacensībās, ir Eduards Grobiņš. Eduards ir no Madlienas (Ogres novads), kur viņam ir sava haskiju suņu ferma ar nu jau 14 suņiem (12 Sibīrijas haskiji un 2 Aļaskas haskiji). Savu fermu un arī kamanu suņu sporta komandu, ko Eduards ir izveidojis kopā ar saviem palīgiem, viņš nosauca par Forsteriem (no vācu vārda „forst” - mežs) tāpēc, ka īpašumi atrodas mežā.
Aizraušanās ar kamanu suņu sportu Eduardam sākās ar pirmā Sibīrijas haskiju suņa iegādi, kuru viņš arī nosauca par Forestu (Gump Forest Umbej). Ar laiku tika apzināts fakts, ka haskiji tomēr ir bara suņi un Forestam ir grūti vienam. Tāpēc Forsteros tika uzņemta Sibīrijas haskiju kucīte – Danija (Danija Shadow of Snowdevils). Tiklīdz suņi pieauga un tos varēja izmantot vilkšanai, Eduards sāka tos jūgt un skriet ar tiem baikdžoringu (bikejoring). Par nākamo mērķi tika izvirzīts uzdevums izveidot sešu suņu pajūgu savam priekam, kas arī tika izdarīts.
Laikam ejot un arvien vairāk iedziļinoties šajā sporta, veidā Eduards, kā viņš pats arī atzīst, acīmredzot bija saķēris „haskiju vīrusu”. Tagad Forsteros notiek darbi pie nopietna Aļaskas haskiju sacensību pajūga veidošanas. Nākotnes plānos ir piedalīties arī lielajās starptautiskajās sacensībās Vācijā.
Taču Forsteri nav tikai sporta treniņu nometne. Tā vēl ir viena no nedaudzajām vietām Latvijā, kur katrs var izbaudīt tādu, mūsu platuma grādiem diezgan eksotisku prieku, kā izbrauciens ar īstu suņu pajūgu. Šī ir pirmā sezona, kad Forsteros katram gribētājam par salīdzinoši nelielu samaksu tiek piedāvāta šāda iespēja. Taču jau tagad apmeklējuma kalendārs ir aizpildīts līdz pat nākamajai ziemas sezonai. Zīmīgi ir tas, ka treniņi un izbraucieni turpinās visa gada garumā (kad gaisa temperatūra nepārsniedz +10° C). Bezsniega apstākļos izbraucieni notiek ar speciālām velokamanām.
Katru dienu Eduards ar uzticamiem palīgiem organizē līdz pat trijiem izbraucieniem. Pie viņa un viņa suņiem ir jau pabijuši veseli bērnudārzi. Pieprasījums ir liels. Taču tas ir tikai labi. Gan Eduardam, kas saņem papildus ienākumus savas komandas un arī iecerēta vigvamu atpūtas kompleksa attīstībai, gan arī suņiem, kas katru dienu saņem tiem vajadzīgo fizisko slodzi un prieka pilnu ikdienas pastaigas devu.
Atbraucot Forsteros, jūs sagaida ne tikai vesela kaudze pozitīvu emociju, ko iegūsiet no saskarsmes ar brīnišķīgi jaukajiem dzīvniekiem, bet arī uzzināsiet daudz interesanta par haskiju suņiem, kā arī par šo suņu izmantojumu ikdienā un kamanu suņu sporta veidiem. Taču uzmanieties no „haskiju vīrusa”, jo pēc tikšanās ar haskiju suņiem tos aizmirst ir ļoti grūti, pateicoties to draudzīgajai attieksmei pret cilvēkiem un pozitīvajām emocijām, ko šie dzīvnieki dāvā visiem apkārtesošiem.
Foto: Vladislavs Punculs