Kāda ir Latvijas Nacionālās futbola izlases galvenā trenera pēdējā laika stratēģija darbā ar izlasi?
- Sāksim ar pēdējām divām spēlēm Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kuras aizvadījām ar Ziemeļīriju mājās un ar Spāniju izbraukumā. Pirmkārt šeit risinājām stratēģiskus uzdevumus – mēs to saucam par komandas veidošanu. Varbūt es jau kuru reizi atkārtojos, taču, lai izveidotu komandu, vispirms jāizveido labs kolektīvs – sabalansēts gan rakstura ziņā, gan arī vecuma ziņā, gan skatoties no citiem aspektiem sabalansētam. Komandā jābūt gan pieredzējušiem spēlētājiem ar savu nosvērtību un pieredzi un jābūt arī jaunajiem spēlētājiem, kas var cīnīties. Taču viņiem visiem jāpiemīt vienai svarīgai īpašībai – viņiem jābūt potenciālām, lai viņi varētu pildīt lielus uzdevumus. Otrkārt taktiskā daļa bija tāda, ka mums bija nepieciešama uzvara, lai šo pēdējā laika negatīvo tendenci pārtrauktu. Tas ir atbaidoši, kad komanda visu laiku zaudē. Tajā pašā laikā esmu kategoriski pret tām idejām, kas izskanēja presē, ka jāņem visi jaunie spēlētāji un jābūvē komanda no nulles – komandai, gūstot pieredzi caur zaudējumiem, nebūs laba skola. Vajag uzvarēt, jo tad futbolisti tic sev, tic komandai, tic partneriem un tic treneriem – tas ir ļoti svarīgi. Ja būs vienas vilšanās, tad šīs uzticības nebūs. Labi, ka Latvija uzvarēja Ziemeļīriju, jo viesi bija grupas līderi, kas ir jau divkārt labi.
Spēle pret Ziemeļīriju ieviesa korekcijas Latvijas līknē FIFA reitingā. Kā mums izdevās panākt šo lūzuma punktu?
- FIFA reitingi mūsu izlasei bija jau gandrīz kā pastāvīgs mīnuss. Labi, ka pārtraucām šo tendenci. Spēlē ar Ziemeļīriju galvenais, ka komanda bija labi noskaņota un futbolisti gribēja uzvarēt. Varbūt spēles tehnikas un taktikas ziņā daudz nerādījām, taču rezultāta un pašatdeves ziņā mēs viņus pārspējām. Galvenais, ka tās tieši bija ziemeļīru spēcīgās īpašības. Šeit arī parādās mūsu izlases potenciāls. Runājot par Spānijas izlasi – mums vienkārši tik spēcīgs pretinieks nav pa rokai. Tomēr parādījām cīņassparu un neatlaidību 90 minūtes cīnoties par rezultātu. Paskatīsimies reitingā – viņi ir desmitniekā, mēs – simtniekā, bet mēs darījām visu ko varējām.
Kādi ir lielākie plusi un mīnusi pašreizējai Latvijas izlasei?
- Mīnuss ir acīmredzams – tas ir fakts, ka esam tikai komandas būvniecības procesā. Mums vajadzīgs laiks. Savukārt pluss ir cerība, ka varēsim daudz ko izdarīt. Izlasē ir spēlētāji, kuri zina, kā ar tādiem resursiem un tādu reitingu varam uzvarēt praktiski jebkuru komandu. Atcerēsimies – tas bija pavisam nesen, kad ar Turciju spēlējām. Pieredzējušie futbolisti var palīdzēt jaunajiem izaugt tieši ar šo pieredzi. Jaunajiem tas ir stimuls un motivācija kādreiz atkal piedzīvot šīs spēcīgās emocijas.
Jūs pieminējāt jaunos futbolistus Latvijā. Kuri būs tie jaunie izlases debitanti, kuriem būs iespēja pārņemt pieredzējušo futbolistu pieredzi Latvijas izlasē?
- Izlases spēļu starpposmā skatos gandrīz visas Latvijas čempionāta spēles. Neviens talantīgs jaunais futbolists nepaies garām U-21 izlasei un vēlāk nacionālajai izlasei. Svarīgāk dažiem jaunajiem futbolistiem pagaidām ir labāk 90 minūtes spēlēt U-21 izlasē, nevis piecas lielajā. Citiem atkal savādāk – to lemj treneri. No jaunajiem futbolistiem izlasei piesaistām un piesaistīsim Cauņu un Blanku, kuri ir daudzsološi jaunie futbolisti. Tāpat ir arī grupa talantīgu futbolistu, kuri spēlē šobrīd U-21 izlasē: Solovjovs, Lukjanovs, Kožans, Maliņš, Kozlovs, Fertovs, Zolotarjovs. Dievs dod, lai viņi nopietni pret savu karjeru attiektos.
Pirms katras izlases spēles varam lasīt un dzirdēt daudz ideju par izlases darba uzlabošanu un nepieciešamajām pārmaiņām tajā. Kā uztverat šādus padomus no malas?
- Es esmu treneris un man ir sava gaume un savs skats uz futbolu. Ir labs izteiciens angļiem: „Futbola komandā spēlē nevis 11 labākie futbolisti, bet gan 11 labākie spēlētāji galvenā trenera skatījumā”. Man ir sava gaume, savs skats un esmu pārliecināts, ka izpildīšu uzdevumus, kas man uzdoti Nacionālās izlases galvenā trenera amatā.
Ne tik sen atzināt, ka Latvijā ir grūti ar rezervēm izlasēm. Laiks ir pagājis, vai situācija mainījusies?
- Mēs pirmdienas rītā tikāmies ar izlases treneriem, lai sastādītu kandidātu sarakstu. Galīgo kandidātu sarakstu nosauksim 5.oktobrī, bet lielu izmaiņu tajā nebūs. Problēmas ir ar traumām – Rubins, Stepanovs un Cauņa patlaban ir traumēti. Protams, ir jādod visiem iespēja. Taču manā skatījumā iespējamo kandidātu saraksts Latvijā kāds ir tāds ir. Jebkurā komandā ir līderi un tādi, kuri pilda otršķirīgu lomu. Galvenais – Nacionālajā izlasē jāspēlē spēcīgākajiem spēlētājiem. Kad uz maiņu Ventspilī Baltijas Līgas pusfināla mačā izgāja Rimkus, redzēju, ka viņš ir spīdošs un spēcīgs uzbrucējs laukumā. Tāpat visa Ventspils komanda – tā ir viens no līderiem Latvijas čempionātā. Ja lietuvieši pie mums uz Baltijas Līgas mačiem nebrauc ar spēcīgāko sastāvu, tad viņiem šeit nebūs punktu ko gūt. Tas dod pārliecību par mūsu čempionāta spēku un līdz ar to arī spēcīgiem futbolistiem.
Jūs savas karjeras laikā esat izaudzinājis futbola zvaigznes. Kas jādara jaunajiem futbolistiem, lai kļūtu par tādām futbola zvaigznēm?
- Reiz viens pieredzējis futbolists man teica izlasē. „Es zinu ko man darīt, man nevajag treneri.” Uz to es viņam atbildēju – tiklīdz sportists saka, ka viņš visu ir ieguvis un visu zina, tad viņa izaugsmei ir beigas, jo viņš vairs neaugs. Tāpēc jaunajiem ieteiktu klausīties treneros, pieredzējušo spēlētāju viedokļos. Tāpat varu ieteikt banālu lietu – strādāt, taču ar treneri un ar loģisku skatu nākotnē. Kolēģus, trenerus nemācīšu, taču kā likums jāatceras, ka komandas atslēgas, kas ietekmē arī rezultātu ir vārtsargi, centrālie aizsargi, playmakeri (spēles veidotāji – angļu val.) bombardieri, ar kuriem nepieciešams liels un aktīvs darbs. Ar tiem ir jāstrādā – precīzi jāsastāda treniņu cikli, individuālie uzdevumi. Cik zinu, spēcīgākie LMT Virslīgas klubi pievērš lielu uzmanību individuālās meistarības slīpēšanā un tad jau labs rezultāts ir tikai laika jautājums.
Saprotam, ka katram jaunajam futbolistam Latvijā nebūs privātais treneris. Izlases uzbrucējs Ģirts Karlsons reiz tēlaini izteicās, ka ar bumbu ir „jāguļ”.
- Protams, daudz atkarīgs no paša spēlētāja, no viņa iekšējās filozofijas. Pat Karlsons – viņš ir sasniedzis Latvijas futbola augstienes, bet, ja viņš grib spīdēt arī Eiropā, tad viņam pašam sevi vēlreiz jāpārliecina, ka futbolam jāatdodas vēl piecreiz vairāk. Paši lielākie kontrakti ir tiem spēlētājiem, kuriem ir augsta līmeņa tehnika, stāja, sapratne, loģiska spēle un to var panākt tikai ar laba pedagoga klātbūtni. Vienam pašam strādājot futbolists tikai ierobežos sevi.
Ārzemju presē lasām par futbola lielvalstu spēļu modeļiem dažādās spēlēs. Vai Jūs varētu raksturot šo Latvijas izlases spēļu modeli?
- Man patīk viena anekdote šajā sakarā: „šahu spēlē visi, taču reāli profesionāļi ir tikai daži cilvēki valstī, savukārt futbolā – visi to pārzina, taču spēlē tikai daži.” Mūsu spēles modelis ir 4:4:2 un domāju, ka tas ir veiksmīgākais. Kad vajag, tad tas viegli transformējas uz 4:5:1 vai 4:3:3. Pēc šīs tehniskās shēmas es arī piemeklēju futbolistus. Svarīgi atcerēties, ka galu galā spēlē nevis shēma, bet gan cilvēki. Piemēram, var būt kvalitatīvs plānojums, taču ja nav labi izpildītāji, tad pretiniekus neapspēlēsim. No otras puses, pieņemsim, ja gan tehniski, gan fiziski komanda ir ļoti labi sagatavota, bet psiholoģiskais sagatavotības līmenis ir švaks – tad arī nebūs rezultāta. Vēsturiski pierādījies, ka Latvijas panākumu atslēga ir spēcīga aizsardzība un ātrs uzbrukums – aiz tā slēpjas šī tik ļoti nepieciešamā simts procentu atdeve.
Kas vajadzīgs Latvijas izlasei lai atkal kāptu reitingā līdz vēsturiski labākajai pozīcijai?
- Latvija šobrīd ieņem savu vietu reitingā – labākajos gados tā bija 54. Taču tagad principā te ir mūsu vieta – 100., 90., 80. Visbiežāk vienkārši objektīvi spēlējam ar izlasēm kas ir spēcīgākas par mums. Latvijas izlasei panākumus varētu dot spēcīga aizsardzība, laba disciplīna, pašatdeve, kā arī ātra spēle pretuzbrukumos, labi flangu spēlētāji. Mums vajadzīgi līderi – karotāji, vajadzīgs snaiperis, kurš var taisīt rezultātu ar salīdzinoši mazu spēka patēriņu. Faktiski līdzjutēji grib redzēt tieši to – grib redzēt uzvaru un cīņu par uzvaru. Pēdējā mājas spēlē izkarinātais līdzjutēju plakāts tieši par to arī liecināja – nebūs cīņas, nebūs atbalsta.
Vai Latvijas futbolisti kādreiz varētu spēlēt tik tehniski augstā līmenī kā Spānijas, Itālijas vai citu futbola lielvalstu futbolisti?
- Protams, ka atsevišķi spēlētāji to var sasniegt. Piemēram, Pahars bija zvaigzne Anglijā, viņš nebija ierindas futbolists, viņš bija augstākās raudzes futbolists Anglijā. Nedomāju, ka jaunajiem būtu kaut kur jāskrien prom no Latvijas, lai gūtu labu pieredzi. Tepat Latvijā var labi izaugt. Piemēram, Gauračs – aizbrauca uz Itāliju, taču šobrīd atgriežoties Olimpiskajā izlasē viņš neizskatās labāk kā citi jauniešu izlases līderi. Kur ir problēma – domāju, ka arī Latvijā var labi izaugt, izkopjot savu talantu ar atdevi. Ar aizbraukšanu neatrisināsim šo problēmu.
Ko Latvijas futbola līdzjutējiem gaidīt no nākamajām divām izlases spēlēm oktobrī?
- Mēs spēlēsim izbraukumā ar spēcīgām komandām. Īslandieši spēlē spēcīgos klubos, turklāt šī spēle viņiem būs mājās, turklāt pēc sagrāves Latvijā ar 0:4. Šie faktori stimulēs īslandiešus. Ja mūsējie būs labāk sagatavoti, labākā noskaņojumā un izliks savus spēkus par visiem simts procentiem, tad varam uzvarēt. Savukārt Dānija ir vēl spēcīgāka – viņiem būs mājas spēle, turklāt viņi nav pazaudējuši turnīra motivāciju. Protams, viņi spēlēs uz visiem 100%. Atlikušajās izlases spēlēs Latvijas izlases treneru uzdevums būs trenēt izlases raksturu – cīnīsimies, lai arī mūsu futbolisti cīnās par visiem 100% laukumā.
Ko vēlaties novēlēt mūsu līdzjutējiem?
- Lai līdzjutēji ir ar mums, lai viņi pārdzīvo gan lielisku uzvaru, gan zaudējumu kopā ar mums, jo tas mums ir ļoti svarīgi. Mums ir svarīgas trīs lietas – lai ir laba komanda, labi līdzjutēji un sabiedrības attieksme pret futbolu kopumā. Taču svarīgākais mums ir vispirms uzbūvēt komandu. Mums jāspēlē labāk un šīs spēcīgās saites ar līdzjutējiem jāatjauno. Atceros, kad bijām Eiropā, visi cilvēki, pat vecmāmiņas man uz ielas spieda roku un vēlēja veiksmi. Tagad sabiedrība ir attālinājusies no tā, un mums pie tā tagad ir jāatgriežas – tas ir divu, varbūt trīs gadu jautājums. Futbols tas ir kā dzīve. Arī dzīvē mēs cenšamies, bet gadās, ka neiznāk. Darīsim visu, ko varam, kā iznāks – skatīsimies.
