„Tagad jau nevienu vairs nesit..."
Pirms diviem gadiem, pēc Arņa iniciatīvas, tika dibināta sporta biedrība „Dūru brāļu ordenis". Sākums izskatījās daudzsološs, taču turpmāko attīstību apslāpēja daudzie padomdevēji, kuru izpratne nebija pietiekama. „Kad tas viss ar lieliem soļiem gāja uz priekšu, talkā nāca „palīgi", dažādi „konsultanti" un „biznesmeņi", kas zina, kā labāk. Beigās iestājās kas līdzīgs kraham, un līdz tādam biznesa produktam, ko var kārtīgi pārdot, nemaz īsti nenonāca," atceras Arnis. Arnis norāda, ka boksa attīstībai uzņēmēji nav gatavi atvēlēt līdzekļus, pamatojoties uz boksa pretrunīgo reputāciju Latvijā. Arnis norāda, ka Latvijā sports, no uzņēmēju puses, tiek atbalstīts kūtri. „Konkrētiem uzņēmējiem nauda ir, tā ir diezgan liela. Taču viņi visi ļoti uzmanās, ļoti baidās, ļoti ilgi domā un attiecībā pret sportu – ļoti skopi izturas. Varbūt pirmajā vietā ir kaut kādas juridiskas fikcijas un juridiska atmazgāšanās, varbūt par to domā vairāk nekā par reālām naudas plūsmām, reāliem darbiem."
Nevienam nav noslēpums, ka kādreiz boksu Latvijā kontrolēja kriminālās aprindas, biežs viesis ringa malā vienmēr ir bijis par Latvijas reketa karali uzskatītais Ivans Haritonovs. Ritenieks uzskata, ka šobrīd bokss vairs nav kriminālo struktūru pakļautībā. „Tas viss ir mīts, tā visa ir tāda 1990. gadu tukša runāšana." Arnis uzskata, ka kriminālo aprindu piesaukšana boksa sakarā ir laba atruna uzņēmējiem, kas atsakās boksu atbalstīt. Arnis neuzskata, ka mūsdienu kriminālās struktūras ir ieinteresētas vienkāršu bokseru pakalpojumos. „Jā, 1990.gados tas tā bija, ka bija nepieciešami t.s. armijas puiši, bija nepieciešami tādi, kas māk vicināt rokas. Tagad tādi puiši ir nepieciešami pavisam citos līmeņos, un tagad ar roku vicināšanu vien nepietiek – tagad viss ir galvā. Ja tu nemāki loģiski domāt, tad starp kriminālām struktūrām tev nav īsti ko darīt, un tava izaugsme apstājas pie sišanas pa maisu. Tagad tas viss notiek savādāk – te pēkšņi aiziet ar sirds mazspēju, te pēkšņi netīšām izkrīt pa logu, te netīšām sirdsklauves iestājas. Tagad jau nevienu vairs nesit, tas vairs nav aktuāli."
Latvijas bokss – ākstu bars
Lielu daļu savas dzīves Arnis ir pavadījis cīnoties pret Latvijas Boksa federācijas (LBF) patvaļu. Arnis norāda, ka federācijai nav skaidri noteikti attīstības principi. „Šeit [Latvijas boksā – aut.] ir tā, ka organizāciju vadītāju un prezidentu gribēšana tiek stādīta augstāk nekā vispārēja attīstība. Šeit pirmajā vietā ir tas, vai tu neesi atkal aizpildījis kādu anketu, vai neesi piedalījies kādā no plenārsēdēm, bet kas no tā mainās? Sportā ir vajadzīgi rezultāti, un lāpīt to rezultātu neesamību ar kaut kādām stulbām, juridiskām atrakstīšanām, kas tā notiek Latvijas čempionātā, kur reģistrēti tiek simtiem bokseru, bet aizbrauciet un apskatieties, cik viņi tur ir reāli."
Arnis uzsver, ka tā tas notiek visu atjaunotās Latvijas pastāvēšanas laiku. Arnim nav saprotams, kāpēc Latvijas boksa sabiedrība – treneri, klubi – nesaceļas pret federāciju. „Visi brauc mājās, savā starpā lamājas, sak:" Kā tā var, kāpēc viņi tā rīkojās, tas Genadijs Glazkovs [Latvijas Boksa federācijs ģenerālsekretārs – aut.]gan ir maita." Atvainojiet, mīļie cilvēki – 20 gadus tas notiek! Ko jūs esat izdarījuši, jūs, ākstu bars? Nu tiešām – ākstu bars! Valstī tas pats tagad notiek. Mēs tagad skatāmies, kā Zatlers atlaiž Saeimu, visi sakām:" Tie visi kretīni tādi, nekas nenotiek..." Ko tu pats esi izdarījis, lai kaut kas būtu?! Neko. Un tā ir tā PSRS vājprātīgā domāšana, ka kāds onkulis atnāks, kaut ko izdarīs, kaut ko piešķirs un visi varēs priecāties. Tad no tā, ko piešķir, tu vismaz 90% nozagsi, jo tā vajag. Tad no taviem diviem esošajiem bokseriem tu uzrakstīsi, ka tev ir 10 – tas nekas, ka astoņi no tiem ir klibi un knapi staigā, bet tas nekas. Un tā viņi dzīvo. Jāskatās atpakaļ, kas ir noticis pa šiem 20 gadiem? Nekas!" tiešs savā izklāstā ir Ritenieks. Arnis ir pārliecināts, ka vienīgā mēraukla sportā ir rezultāts. Diemžēl Latvijas boksā tas nereti tiek ignorēts. Latvijas boksa nacionālās īpatnības spilgti tika atspoguļotas filmā „Padoties aizliegts!". Arnis cer, ka ar laiku lietas varētu mainīties uz labo pusi. „Es ceru, ka mēs pēc desmit gadiem uzņemsim jaunu[filmu – aut.], un tur būs kaut kas cits iekšā, cita sistēma (un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā būs), bet pagaidām tā filma kalpo kā mācība tam, ko vajag mainīt un no kā vajag izbēgt."
Ar tēvu nav runājis pusotru gadu
Daudzus filmas „Padoties aizliegts!" skatītājus šokēja kadri, kur abi brāļi – četrgadīgais Arnis un divgadīgais Raitis – cilā svarus, tēva Aivara Ritenieka uzraudzībā. Tieši šādā vecumā abi brāļi uzsāka savu ceļu sportā. Arnim, kuram pašam tagad ir divi dēli, šāds tēva Aivara solis šķiet nepareizs. „Es tā nedarītu un nedarīšu, taču es uz viņu neturu ļaunu prātu, esmu viņam piedevis. Nav ļaunu vai labu cilvēku, ir cilvēki, kas izprot lietas tā, kā viņi tās izprot konkrētā situācijā. Viena lieta, kas man nedaudz nepatīk no tēva puses, ir tas, ka cilvēks, kurš tik ļoti ir savos kompleksos, savos nepiepildītajos sapņos, meklē un uzspiež to savām atvasēm, tā ir lieta, kas man liekas nepieņemama. Ja tā ir mīlestība starp tēvu un dēlu, ja tā ir mīlestība starp vīru un sievu, tad mīlestība ir brīva, tā neko neuzspiež," savu redzējumu izklāsta Arnis Ritenieks. Arnis atzīst, ka ar tēvu nav runājis pusotru gadu. „Teikšu tā – manas attiecības ar tēvu ir tādas, ka tās praktiski vispār neeksistē." Skaidrojumu tēva rīcībā Arnis meklē viņa bērnībā. „Visas tās attiecības bija tādas, kādas bija, viss kā jau latviešu ģimenē, kurā nav nekādu vērtību, kurā vīrs nāk un iet, sieva raud un priecājas atkal viņu redzēt, tāpat latviešu vīrieši atbildību nespēj uzņemties, tas ir jebkuros procesos. Tāda arī bija viņa bērnība." Arņa brālis Raitis ar tēvu uztur kontaktus. Pateicoties intensīvam treniņu darbam bērnībā, Arnis savas karjeras laikā nav saskāries ar smagām traumām. Šajā gadījumā viņš atzīst tēva nopelnu. „Bet es tev pateikšu vienu lietu – varēja to visu izdarīt vienkāršāk, vieglāk un tā visa problēma jau nebija tajā, ka viņš gribēja, lai mēs kaut kas būtu. Tā visa problēma bija tajā, ka viņš pats nekas nebija. Tā ir tāda vecāku šizofrēnija, ko es nevienam vecākam neaizrādu, taču no tādiem cilvēkiem cenšos izvairīties. Tas ir kaut kāds garīguma trūkums un vispārējs analfabētisms, manā uztverē," strikts ir Arnis.
„Arī lidmašīnas varēs pacelties augšā..."
Pamatīgu dzīves rūdījumu Arnis ir guvis ASV, kur nokļuva 17 gadu vecumā. Arnim ir savs redzējums par tagadējo situāciju ap izceļotājiem. „Ir jāsaprot tās ģimenes. Es pats pateikšu godīgi – ziemā bija tādi mēneši, kad brīžiem likās, ka nezini, ko mutē likt. Teikt, ka cilvēks nav patriots, jo brauc kaut kur strādāt, nedrīkst. Tas, kurš par to runā, lai pamēģina iejusties tā cilvēka ādā – bērnus pabarot, kredītu samaksāt. Tā, galvenokārt, ir dumja, vīzdegunīga runāšana, jo katram aizceļotājam ir savs stāsts, savs mērķis." Arnis uzskata, ka par to, vai aizceļotāji atgriezīsies, lielā mērā ir atbildīgi palicēji Latvijā. „Tie, kuriem ir kaut kāda finansiālā stabilitāte, tie lielā mērā ir atbildīgi par to, lai veidotu to platformu cilvēkiem, kas aizceļojuši," skaidro Arnis. „Man viens pazīstams cilvēks stāstīja. Esot runājis ar cilvēku no valdības, vārdu nesauksim, un vaicājis par visu, kas notiek Latvijā, par izceļošanu un saņēmis atbildi:" Tev ir vajadzīgi tie cilvēki? Atbrauks citi," Arnis norāda arī uz valdības vienaldzīgo attieksmi. Arnis neko no neviena negaida, pats vēlas tikt galā. „Daudzi varbūt man vairāk netic, taču man ir liela apņēmība, es redzu tos ceļus, pa kuriem vajadzētu iet – tas būs ļoti lēns, ļoti grūts, taču – stabils ceļš, pa kuru pēc tam varēs braukt ne tikai ar mazajiem ratiņiem un velosipēdiem, bet arī lidmašīnas varēs pacelties augšā," savus nākotnes plānus ieskicē Arnis.
Arnis Ritenieks boksa ringā vienmēr ir cīnījies viens. Tagad, daudz lielākajā dzīves ringā, viņš vairs nav viens. Viņam ir ģimene un ticība, ka viss būs labi. Tā tas arī būs. Lidmašīnas gaida savu iespēju pacelties. Drīz tas notiks, pavisam noteikti.