Iepazīstieties – Vecais Archa. DurkaRacing tēvs, Latvijas patriots, moto-mīlis, meitas Ramonas tētis, personība. Artis Ozols.
Mūsu saruna sākas Arta dzīvoklī, Rīgā. Esmu pārsteigta par tā oriģinālo un mājīgo iekārtojumu, ikviena detaļa tajā ir tik piederīga. Ir sajūta, ka tieši šī ir vieta, kuru par savām mājām sauc Artis un viņa ģimene.
Kā Tu jūties pēc šīs sezonas?
(nopūšas)... nepavisam labi. Sajūtas tādas, it kā gribētos mest plinti krūmos. Ja šīs sezonas sākumā bijām pilni enerģijas - jaunas idejas un plāni par komandu cīņām, jaunievedumi mājas lapā, tad tas viss līdz ar pirmo maiju aizgāja citā plānā. Pēc pirmās gonkas tas viss vairs nebija aktuāli. Tiesa, šo to gan paspējām, atsevišķi projekti tika piestartēti jau pagājušā gada rudenī. Kopumā - katra pieredze ir pieredze. Arī rūgta. Šogad gan visa sezona vairāk izskatījās: kā sper soli, tā uz pakaļas. Visvairāk kaitināja tas, ka pašam nebija kur izlikt enerģiju – paša kritiens arī apsēdināja pamatīgi... (Sezonas otrajās sacensībās Artis krita un nopietni satraumējās). Katrs skatītājs arī ar savu viedokli – no sērijas, es jau sen zināju, es taču teicu... Sāku domāt –kam gribu to pierādīt? Vai man vēl ar vien to visu vajag?
...vai arī DurkaRacing tapšanas sākumā neuzdevi šos pašus jautājumus?
Protams, ka uzdevu. Toreiz gan tas viss sākās gluži dabiski.
Pastāsti par sākumu!
Močus sapirkām jau agrāk, bet vēlme braukt gonkās parādījās gadus septiņus, astoņus atpakaļ. Tolaik strādāju Līčos, auto servisā un uzzināju, ka mežā – turpat netālu – uzbūvēta jauna trase (tagadējais sporta komplekss 333). Aizbraucu, apskatījos... tīri tā nekas, skaists asfalts, braukt var! Aprunājos ar čomiem – sarunājām un noorganizējām pirmo sacīksti.
Kas Jūs bijāt sākumā?
Čirkainais, Ārčijs, Edzis no Baļķiem.. Jancis, Ērmanis, Garais, Hercogs.. negribās kādu aizmirst. Vēl pievienojās ik pa brīdim. Pirmās gonkas jau bij trakas... (smejas) Bija kadri, kas brauca ar veciem endūriķiem un visvisādiem briesmoņiem, kas pat nav saistīti ar moto šoseju.
Kur ņēmāt zināšanas, kā jābrauc?
Nekur. Kāp tik virsū un gāz! Tikko iegādājos pirmo moci, man jau likās, ka braucu baigi. Uzreiz. Jo savējos, kas jau it kā bij gadiem braukuši, es jau otrajā treniņā dzinu garām. Tad uzreiz bij skaidrs, ka šis ir man. Pirmās gonkas gan bij iespaidīgas – šoseja, dragreiss, stuntfighteri, dzīvā mūzika, afterparty pēc katras gonkas. Skatītāju bij tūkstošiem! Nesalīdzināt ar šī gada apmeklētāju skaitu! Visu laiku bija action, katrā gonkā crash pie crash, cilvēki plūda straumēm vien!
Tu arī toreiz gan organizēji sacensības, gan pats tajās piedalījies?
Jā, un daudzi joprojām nesaprot, kā to var apvienot. Ritms kaut kā ir iegājies: braukt, skriet, darīt... Tiesa, nav iespējams veltīt 100% uzmanību visam, ja pats brauc. Tas šogad izpildījās par visiem 100. Tikko kā pats nebraucu gonkā, viss noritēja kā pa sviestu. Precīzi pat pēc pulksteņa laikiem.
Kurš ir autors nosaukumam Durka?
Arčijs.
Kas ir nosaukuma pamatā? Kāpēc Durka?
(smejas) Nu to tak visi zina! Tas ir krievu slenga vārds, kas apzīmē trakomāju. Arčijs kādu laiku atpakaļ pie tiem dakteriem šad tad bij padzīvojies, un tā tas nosaukums tīri dabiski izveidojās. Vārds mums bija, pirmās uzlīmītes uztaisījām uz Čirkainā dzimšanas dienu, logotipu es uzzīmēju jau pirms tam – un tā pamazām arī sākām braukt, krist un apgūt to sportu.
Ko Tev pašam šī organizācija nozīmē? Vai Tu vari sevi iedomāties bez Durkas?
Ja man šo pašu jautājumu uzdotu divus gadus atpakaļ... es teiktu, ka Durka ir viss, kas man ir. Bērns, Ģimene un Durka. Bet tagad – šķiet, ka jūtos brīvāk. Ir savi pacēlumi, patikšana to visu darīt, ir arī brīžiem neliels atslābums. Īsti neredzu tagad, kam par godu to visu darīt un rīkot. Tas viss, protams, būs – bet citādāk. Nākamajā sezonā, piemēram, gonku organizēsim, bet stipri mierīgāku kā līdz šim. Šķiet, ka atgriezīsimies pie pamatvērtības – baikiem, bez poketiem, skūteriem un supermoto. Tikai divas klases. Uztaisīsim kādu interesantāku gonku – kaut ko, kas ieinteresēs publiku. Idejas ir, daudz un dažādas, bet pagaidām tā arī paliek galvā. Uzmodīšos piecos kādu rītu un būs.
Vai tā ar Tevi bieži notiek – labākās idejas atnāk negaidot?
Jā! Tieši tāpat, kā tagad esmu aizrāvies ar Cafe Racer – uzmostos naktī un izdomāju visu projektu, tā arī ar citām lietām. Reizēm gan gadās aizraukt uz darbu no rīta un saprast, ka izsapņotā ideja ir pilnīgi garām..
Minēji, ka vairs neuztver to visu tik nopietni. Vai pareizi saprotu, ka Tu nākamgad nodarbosies tikai ar organizēšanu?
Ne gluži. Tieši tāpēc, ka pasākums vairs nebūs tik liels un tā milzu piekabe man vairs nebūs jāvelk, domāju, ka braukšu gan. Jo man nekad nav bijis mērķis organizēt kaut kādus pasākumus. Citādi ir, ja pats tajā esmu iekšā, visu redzu, sekoju līdzi. Protams, varētu nobraukt Latvijas čempi. Bet nezinu, vai gribu braukt uz Pērnavu vai vēl kaut kur. Es gribu palikt šeit. Negribu būt viens no divdesmit. Gribu būt kaut kas vairāk.
Tu esi izveidojis samērā nopietnu organizāciju – ir cilvēki, kam Tevis izveidotā Durka ir kļuvusi par dzīvesveidu. Vai tā nav sava veida atbildība pret šiem cilvēkiem?
Bet protams. Es nemaz gribēdams vairs nevaru visam atmest ar roku. Tas mani arī dzen uz priekšu joprojām. Ir radīta vērtība, ko nevar sataustīt, un kuru nevar vienkārši izmest.
Kā tad nākamgad paliks ar pārējām klasēm? Rolleri, supermoto?...
Zini, viņi jau sen tika gatavoti šīm izmaiņām. Rolleristi lielākoties visi ir padsmitnieki. Lieli, vareni, zinoši, varoši - bet tas ir ārprāts ar viņiem ņemties. Katrā otrajā gonkā ir problēmas, kuras paši nevar atrisināt – un tad nāk pie manis... Mani pagrūda, man tos punktus neieskaitīja, re kur tam izvīlēts motors... Nu johaidī! Ar tām histēriskajām mammām, tētiem, kuri nākun skaidrojās... esmu vienkārši noguris. Negribu šito visu vairs. Pie kam rolleru ir daudz. Poketu ir maz, supermoto – jā, šogad atradām tiem risinājumu. Tomēr, arī šeit nav gājis viegli.
Kāpēc Tev vajag braukt? Kas liek piedalīties sacensībās atkal un atkal?
Nu, patīk tā lieta. Salīdzināšu ar Stuntridingu. Tas ir gluži kā daiļslidošana ar bariņu tiesnešiem. Re, kur kāju pacēli tik augstu un izstiepi purngalu – punktiņš klāt, ja neizstiepi – vai galvu pagriezi ne tā - punkti nost... Tādi sporta veidi nav man. Man patīk, kad ir sāns pie sāna, acs pret aci... tas ir mans.
Kādas sajūtas pārņem šķērsojot finiša līniju – jo īpaši tad, ja zini, ka esi izcīnijis pjedestālu?
Brīnumjauka. Izdarīta darba sajūta. Ja vēl gonka ir noritējusi bez lieliem crashiem, tad man neko vairāk nevajag – kājas griestos un miers. Ja arī gonkā kaut kas notiek, sen vairs nav tā, ka apbraucu nokritušo un turpinu sacīksti... Ja redzu, ka kāds guļ, es vienkārši stājos nost. Tāpēc, ka atkal ir sūdi un tas viss rezultātā nāks pār manu galvu.
...tad kā beigās sanāk – tas Tev ir darbs vai atpūta?
Darbs noteikti nē. Ja saucam to par darbu, tad būtu jāsaņem nauda. Tas nav bijis un pieņemu, ka arī nebūs. Tas ir tikai hobijs un mana slimā galva.
Ko vēl Tu dari bez močiem?
Nu jau kaut kādu gadu-pusotru staigāju pa mežiem un roku kara lietas. Meklēju dažādus kara priekšmetus, šo-to atjaunoju – man patīk friču pods (kara ķivere), un kad es viņu slīpēju, vienmēr domāju – nez, kā tur tam cilvēkam ir gājis..
Interesējies par vēsturi?
(parāda uz rindu ar vestures grāmatam) – nu, kā tad! Tas ir mans iedvesmas avots, viss trešais reihs ar Fīreru priekšagalā. To es uzskatu par tādu augstāko mākslu – kā var izveidot perfekti strādājošu sistēmu, organizāciju, valsti, pacelt nācijas pašapziņu. Par Fīreru protams, var strīdēties, tāds, šitāds...Protams, Lielajam Vadītājam mērķi bija attiecināmi uz visu lielo pasauli. Es nestrīdos, kā būtu, ja būtu. Bet Fīrers kā vadonis bija izcils. Ne kā karavadonis. Bet kā vadītājs.
Tu ļoti izteiksmīgi runā par cilvēku, kas vēsturē atstājis neizdzēšamas pēdas... Kā ir ar Tavām saknēm, vai pats esi patriots?
Esmu Latvietis visīstākais, lai arī citi mani par to apsmej. Bet es saku, ka jālieto latviešu valoda un mēs varam iztikt bez krievu izteicieniem. Neesmu jau arī pats bez grēka, bet tas ir padomju vezums. Krievu valoda, armija, tas pats par sevi ir iegājies. Bet mēģinu sevi kontrolēt un krievu vārdus nelietot. Esmu latvietis, varbūt par 15% vācietis – par ko es pat esmu lepns :)
Atgiežoties pie moču tēmas.. Ko Tu domā par sabiedrības stereotipiem? Viedoklis tomēr par moto braucējiem pārsvarā ir samērā negatīvs.
Visi mēs zinām, kas notiek uz ielām. Skaidrs ir tas, ka moto braucēji ir jāaudzina, jo pietiek ar vienu, kas uz Deglava tilta pa pretējo joslu nobrauc ratā, lai 30 šoferīši teiktu – nu, bet par ko ir runa! Dzīvs piemērs! Jo, kad motocikls aizbrauc garām lēnītēm – apkārtējie domā, ka tas tak nemāk braukt. Nē, es neatzīstu trakošanu pa ielām. Esmu, protams, pats arī kritis – bet, tikai savas vainas dēļ. Un, jā. Mocis ir bīstams transportlīdzeklis. Konflikts starp autovadītājiem un motociklistiem būs vienmēr. Bet kā teica mans draugs – jekurš auto vadītājs iekšēji grib būt motociklists. Bet lielākajai daļai tomēr ir bail (smaida).
No kurienes nāk tā aizraušanās ar močiem?
Brālis jau no bērna kājas ir bijis kā uzburts uz močiem. Lauzti kauli, moču skrūvēšana, protams, ka mani tas viss arī paķēra. Bērnībā mamma teica – visu, tikai ne moci. Tagad es viņu saprotu. Pat tagad, kad mamma atbrauc uz gonku - 3 minūtes un viss beidzas ar asarām. Bērnībā reizēm no brāļa „aizņēmos" Jawiņu, arī draugu moči netika smādēti. Kad parādījās iespēja pašam nopirkt – visu ziemu sēdēju garažā, vīlēju, būvēju..
Tev pašam ir ģimene. Ko Tu teiksi, ja meita izdarīs izvēli par labu močiem?
Nedomāju vis. Es negribētu, ka viņa brauc, bet jau esmu paspējis viņaigan poketu, gan kvadru nopirkt... Kaut kā neaizgāja tā lieta. Ikdienā redzu, ka viņai daudz labāk patīk dejot, nekā braukt.
Pastāsti man par Durkas moto skolu. Kā šogad Jums šogad veicās ar šo projektu?
Ne visai. Šo jautājumu laikam gan labāk mācēs atbildēt Škapars (Daivis Škapars). Cik esmu dzirdējis, cilvēki ir apmierināti. Man pašam tas viss ir paralēli, jo tur vajag pedagoga iemaņas, kuru man nav. Tādā ziņā, Škapars ļoti labi prot visu izstāstīt un parādīt. Cita lieta ir, ja braucējs pats kaut kā iemācās pa savam – bet kad norāda, kā būtu pareizi braukt – ir grūti izmācīties pa jaunam. Protams, katram braucējam ir savs knifs, sava skola un pieredze. Arī augums svarīgs – paskaties uz mazo Eglīti (Durka motobraucējs Jānis Eglītis). Viņam ir ideālais augums! Sēž uz moča tā, it kā būtu trenējies gadu gadiem! Protams, ir arī citādāka izaugsme. Piem., Straif (Durka motobraucējs Dmitrijs Koptenkovs) šogad izauga tā, ka nenobrīnīties. Cits atkal neko nesaprot...
Ko Tu domā par sievietēm šajā sportā?
Tās, kas mums ir, tās arī ir. Lai nu kā esmu mēģinājis ievilināt jaunas braucējas, tas kaut kā nav līdz šim izdevies... Skat, motopoverī (motobraucēju forums motopower.lv) vesels bars ar moto braucējām, bet kaut kā nevienu neredzu trasē. Acīmredzot, tas ne visām ir iekšā. Protams, uzrodās arī aktīvistes. Katrā ziņā, sacensības tomēr ir vairāk izteiktas tēviņiem un katrai no mūsu dāmām ir savs iemesls te būt. Tiesa, viņu klātesamība atsvaidzina gonkas, jo ienes tādu gaišumiņu. Katrs no džekiem tomēr grib meitenēm pastāstīt, kā tad labāk šo, vai to...
Pastāsti par sevi. Ko Tu sevī vērtē visaugstāk?
Šķiet, ka nekad šādus jautājumus neesmu sev uzdevis (smaida). Bet ir viena lieta, kas man ir absolūti raksturīga. Es gan nezinu, vai tas ir labi vai slikti... Man patīk kārtība. Ieva (Ieva Lāss) vispār mani sauc par tīrāko pedantu. Es gan tā nedomāju. Jā, man patīk ordnungs, patīk, ka ir nolikts vietā viss tas, kam ir jābūt noliktam vietā... Tāpēc arī servisā darbojos viens. Esmu gan mēģinājis sastrādāties ar dažiem, bet kaut kā nav izdevies.
Tad jau sanāk, ka esi vairāk vienpatis, ne sabiedrības cilvēks.
Jā, droši vien. Man patīk, ka zinu – to paņēmu no šejienes, tam jābūt tur... un ja esmu kaut ko aizmirsis, tad arī pats vainīgs. Man patīk sava kārtība, tāpēc arī Durkā īsti nekad demokrātijas nebūs. Ir gan bijušas situācijas, kad piedāvāju lēmumu pieņemt citiem. Vienpersoniski gan lēmumus nepieņemu. Ja man ir kāda ideja, vienmēr aprunājos ar savējiem un izdomājam.
Vai tā nav grūti – visu nosaki pats, bet tai pašā laikā nevari citam uzticēties?
Vispār, daudzi tā ir teikuši. Ka es viens visu nosaku. Lai gan man gribētos ticēt, ka tā nav. Vienmēr konsultējos – ne ar visiem, drīzāk ar tiem, ar ko vajag. Ja nepieciešams ieviest kādu jaunumu, aprunājos ar zinošāku cilvēku. Pēc tam izdaru secinājumus un pieņemu lēmumu. Kolēģi parasti saka – nu, Tu jau kā vienmēr, kā teiksi tā būs. Es vienmēr cenšos iziet uz - domājam kopā!
Kas Tu esi pēc horoskopa?
Auns un Vērsis. Divdesmitajā – Hitlers, Divdesmit pirmajā – es un Divdesmit otrajā – Ļeņins!
Kas ir tas, kas Tev visvairāk palicis atmiņā pēdējās desmitgades laikā?
33 gados tiku vaļā no dropes. Sajūtas bija arī ātrāk, ka tas jādara, bet tik 33 gados sevi izdevās salauzt.
Pastāsti...
Pašam bezspēks. Darbs. Skrēju nepārtrauktā vāveres ritenī un bija skaidrs, ka kaut kas jāmaina. Pēkšņi – viss sāka notikt. Noliku tiesības, nopirku auto. Piedzima Ramona (meita), nopirku moci... Saki kā gribi, bet 33 gadi tomēr kaut kas ir.
Cik gadu Tev ir tagad?
42.
Kā Tu jūties savos 42? Vai nav 40 gadnieku krīze?
(smejas)...nu, jūtos kā četrdesmit divos gados. Nezinu, kā ir citiem, bet man.. . Protams, ka ir krīze! Kā tik tā krīze neizpaužas.. Meitenes patīk uz pusi jaunākas, bet es nez kāpēc viņām nē (smaida). Bet vispār esmu vizuālists. Man patīk smukas lietas. Kaut sitiet mani nost - es pat skolā vienmēr ģērbos pēc sava stila – biju panks, izcēlos. Tā izrādīšanās palikusi joprojām. Patīk arī pašam kaut kā izcelties no pelēkās masas. Tāpēc arī streetfighteri. Nu, patīk man tas mocis! Ja būtu jābrauc ar kādu nesmuku štruntu, es laikam nebrauktu.
Vai arī māksla Tev nav sveša?
Ak... daudzi joprojām mani apsaukā par mākslinieku.
Tev ir daudz tetovējumu. Vai tie ir paša radīti?
Kaut kas ir jā. Nozīme gan ir tikai vienam – working class, kas paliks uz mūžiem (rāda uz vēdera uzrakstītus 2 vārdus angļu valodā working class jeb strādnieku šķira). Tā jau laikam tas būs arī līdz mūža galam. Nekā citādāk – pats sev esmu viss, gan direktors, gan skursteņslauķis, gan santehniķis.
Kur Tu gūsti enerģiju?
Paradoksāli, bet tā ir negulētā nakts pirms gonkas. Aizeju gulēt ap diviem naktī un jau ap četriem esmu augšā. Pussamīcīts gan esmu tai gonkas rītā, bet tas laikam ļoti mobilizē. Koncentrējos, tomēr, kopsummā esmu nekāds. Ārēji to neredz, jo citādāks nevaru atļauties būt. Visu laiku jābūt kustībā – pašam viss ir jāpārbauda, jāzina... Citiem daudzi sīkumi šķiet pašsaprotami, bet man? Tikai es zinu, kurā angārā ir karogu kāti, kā tikt augšā uz jumta... Daudzi saka - Tev vajag vienu, kam sezonas sākumā visu parādīt, izstāstīt. Bet es to nevaru izdarīt. Tad tam cilvēkam būtu ar mani jābūt 24 stundas diennaktī, visur. Jo man ir jābūt klāt pie visa. Katrā gonkā, 6 gadu laikā mans pirksts ir bijis pielikts pie gandrīz visa.
Vai Tavu ikdienu patiešām nevarētu atvieglot kāda uzticības persona?
Ir jauni aktīvisti, ar idejām un gribēšanu. Tad jau skatīsies, kā tas viss būs.. Bet nevienam es Durku neatdošu (smaida).
Kas ir visdullākā lieta, kas jebkad ir darīta?
Nu, protams, ka pillā... Tīņa gados sastrādājām muļķības bērnu nometnē. Reiz dzērām Dobelniekos. Tur netālu bērnu nometne, mēs, protams, kunga prātā, izdomājām iet iepazīties ar audzinātājām. Šīs tik ilgi atteica, līdz mēs ar tukšajām pudelēm izsitām visus, pilnīgi visus logus tai ēkai, kur bērni gulējuši... ap simts logiem! Stulbums, protams, vispārākajā pakāpē! Protams, sašņorēja mūs toreiz, nākamā dienā aizveda uz to nometni... kauns pa visu ģīmi. Pēcāk gan tik sajēdzām, ko sastrādājām.
Ko Tu novēlētu sev un Durkai nākamajā gadā?
Pirmkārt jau izturību un spēku to visu turpināt. Ja man būs iekšā to darīt, tad Durka būs un pastāvēs. Tas ir skaidrs, jo ja tā spēka nebūs, tad nekā nebūs. Durka ir tā, kas ir radusies 7 gadus atpakaļ pēc maniem paraugiem un saprašanas. Tas ir, bija un būs tautas motosports – kurā ikviens varēs izmēģināt braukt gonkā. Un, ja cilvēks brauc pa nopietno – tad viņš ir iejūgts Čempionātā, un brauc visu vasaru. Protams, tas ir hobijs, kas prasa arī nopietnas investīcijas... Bet novēlu visiem izturību. Un vēlmi braukt.
Tad jau viss turpinās?
Protams. Ar esošajām dalības maksām varam mierīgi nosegt uz pusi īsākas gonkas, visu, kas ar to saistīts. Protams, ja nebūtu atbalstītāju, par sacensībām arī varētu aizmirst. Tāpēc prieks, ka tie sponsori ir un to visu pasākumu novērtē. Mēs neesam profesionāļi – vienkārši ielas braucēji. Tik tagad jau esam izauguši līdz sporta būriem, riepu sildītājiem, un citām fīčām.
...mūsu saruna vēl nedaudz turpinās. Joprojām sēžu ērtā dīvānā, malkoju tēju, un jūtu, ka man ir izdevies. Izdevies ieraudzīt Arti nedaudz citādu, kā pierasts. Ceru, ka šo sajūtu nodevu arī Jums!
Lai silti un tiekamies 22. oktobrī „Durkas" sezonas noslēguma ballē!