No 1896. līdz 1968.gadam, izslēdzot abus pasaules karus, kad reāla starptautiskā sacensība nebija iespējama, pasaules rekordi tika bieži un būtiski pārspēti.
Pēc tam rekordu pārsniegšanas temps palēninājās un dažos gadījumos pilnīgi apstājās. Piemēram, amerikāņu vieglatlētes Floransas Grifitas-Džoineres 1988.gadā sasniegtais 10,49 sekunžu rekords 100 metru skrējienā nav pārspēts līdz šai dienai.
Pēc zinātnieku statiskā modeļa, 2007.gadā rekordi bija pietuvojušies 99% cilvēka fizisko iespēju. Šī tendence apstiprinājās visā fizisko kustību diapazonā, lai darbība būtu aerobiska (piemēram, 10 000 metru ātrslidošana), anaerobiska (svarcelšana), lai tajā būtu izmantotas apakšējās ekstremitātes (riteņbraukšana) vai augšējās ekstremitātes (lodes grūšana), tā būtu eksplozīva (augstlēkšana) vai orientēta uz izturību (50 kilometru soļojums).
Līdz 2007.gadam sportisti bija sasnieguši 99,95% savu fizisko iespēju, un tas nozīmē, ka "puse pasaules rekordu vairs nozīmīgi neuzlabosies", uzskata zinātnieki.
Piemēram, vīriešu 100 metru skrējiena rekords 9,67 sekundes uzlabosies tikai par sīku laika vienību, kas būs mērāma sekundes tūkstošdaļās. Līdz 2060.gadam šī parādība aptvers visas šīs disciplīnas, prognozē pētnieks Žans Fransuā Tusēns.
"Līdz 2060.gadam, pieņemot, ka nosacījumi ievērojami nemainīsies, mēs būsim sasnieguši griestus, un jauns rekords būs iepriekšējā uzlabojums par vienu divtūkstošo daļu," viņš teica intervijā aģentūrai AFP pagājušā gada novembrī.
"Tas nozīmē, ka mēs varam izmainīt mērvienību, lai to ņemtu vērā, piemēram, izmantojot sekundes tūkstošdaļu 100 metru skrējienam, sekundes simtdaļu maratonam vai gramus svarcelšanai - taču tad mums būs jāgaida pusgadsimts, kamēr rekords tiks pārspēts."
Tusēna pētījumā atzīts, ka statistisko modeli var izkropļot dopings. Piemēram, astoņdesmitajos gados padomju bloka sportisti bija bēdīgi slaveni ar steroīdu un citu ķīmisko preparātu lietošanu.
Taču, kā apgalvo autori, šī parādība pierāda apgalvojumu, cik cieši mēs esam pietuvojušies cilvēka iespēju robežai. Pēdējos 40 gados treniņu un diētu zinātne un sociālie un ekonomiskie resursi augstākā līmeņa sportā ir ārkārtīgi uzlabojušies, tomēr rekordu pārspēšanas temps kļuvis gausāks. Bez stimulējošiem medikamentiem šī robeža būtu sasniegta vēl agrāk.
"Tas izvirza fundamentālu jautājumu," teica Tusēns. "Kādu mēs redzam sporta nākotni, kas ir pilnībā atkarīga no rekordu pārspēšanas? Kā mēs, ņemot to vērā, varam izstrādāt jaunu sporta politiku?"
Pētījums publicēts atklāti pieejamajā žurnālā "PLoS One", ko izdod ASV bāzētā Publiskā zinātnes bibliotēka (PLoS).
