Pēdējā laikā esi uzņēmis pozitīvu vilni, demonstrējot labu sniegumu laukumā. Kas to sekmējis?
Pozitīva noskaņojuma saglabāšana. Šis ir mans pirmais gads Eiropā, neklājas viegli, tāpēc koncentrējos uz pašu galveno - to, ka esmu šeit ieradies, lai spēlētu profesionālo basketbolu. Tas palīdz izlīdzināt visu, kā rezultātā esmu uz pozitīva viļņa.
Kā veicas ar iejušanos VEF komandā?
Grūtāk bija pirmajās nedēļās pēc ierašanās, taču "VEF Rīga" ir patiešām labi komandas biedri, kas padarīja visu daudz vieglāku. Pēc pāris nedēļām viss jau bija kārtībā. Mums ir laba komandas ķīmija gan laukumā, gan ārpus tā. Pavadām laiku ārpus spēlēm, arī laukumā nu jau esam tajā stadijā, kad labi pārzinām viens otra plusus un mīnusus.
Kā palīdz tas, ka VEF komandā ir tavi tautieši Entuāns Robinsons un Dī Brauns, kuriem ir vairāku gadu pieredze, spēlējot ārpus ASV?
Tas patiešām ļoti palīdz. Amerikāņu komandas biedri padarījuši visu daudz vieglāku. Viņi tam visam jau ir gājuši cauri, tāpēc spēj padalīties pieredzē, paņemot mani zem saviem spārniem.
Basketbols aizņem lielāko daļu tava laika, bet ko Rīgā dari vēl bez tā? Kādas vietas esi iecienījis?
Ik pa laikam ar komandas biedriem aizejam uz kādu filmu vai aizbraucam uzspēlēt boulingu. Ļoti populāra nodarbe ir video spēles. Pēdējā laikā esmu iecienījis Yakuza un Delisnack restorānus.
Minēji, ka Eiropā esi pirmo gadu. Vai esi pielāgojies šejienes apstākļiem?
Pielāgošanās process vēl turpinās. Vienkārši pirms tam nekad neesmu bijis ar apkārt tik daudz dažādiem cilvēkiem. Tas man pēc būtības netraucē, taču ir reizes, kad tas ir apgrūtinoši - apkārtējie nerunā vienā valodā, uzvedas neiecietīgi. Vai, piemēram, kad atveru kādam durvis, nepasaka paldies. Tas ir pilnīgs pretstats tam, pie kā esmu pieradis ASV. Runājot par komandas biedriem VEF, tie ir vieni no labākajiem kādi man bijuši. Nesaku, ka Rīgā ir slikti, bet vienkārši ir vairākas lietas, pie kurām jāpierod un jāpielāgojas.
Kuras bija tās lietas, pie kurām nācās īpaši pierast?
No sadzīviskajām lietām atceros, ka, tikko ierodoties, dzīvoklī nebija veļas žāvētāja. Tad nācās pašam kaut ko izdomāt. Godīgi sakot, koledža paspēja mani izlutināt, jo tur par visu parūpējās. Šeit vairākas lietas jāprot izdarīt pašam. Vēl viena jauna lieta ir tāda, ka tagad regulāri ir divi treniņi dienā, kas koledžā nebija. Tas nāca kā liels jaunums. Savukārt šejienes ēdiens gan atgādina to, kāds ir Amerikā. Biju domājis, ka būs pavisam citādāk, bet tas ir līdzīgs tam, pie kāda esmu pieradis.
Daudziem amerikāņiem pirmajā gadā Eiropā liels izaicinājums ir iemācīšanās braukt ar automašīnu, kurai ir manuālā ātrumkārba. Vai uz Tevi arī tas ir attiecināms?
Man ar to nav sanācis saskarties, jo šeit man piešķirts auto ar automātisko ātrumkārbu. Man gan ir teikts, ka šeit pierasts sākt ar manuālo un tad vēlāk pāriet uz automātisko, bet Amerikā ir otrādi. Pagaidām gan man nav vēlmes izmēģināt manuālo ātrumkārbu.
Kādas lietas ir jaunums basketbola laukumā?
Atsevišķas noteikumu nianses. Piemēram, pirmais solis, kas ASV un Eiropas basketbola tiek traktēts dažādi. Sākumā tas radīja grūtības un jauca galvu. Arī tāds sīkums kā spēlētāju maiņa soda metienu laikā. ASV koledžu basketbola maiņu drīkst veikt pēc pirmā soda metiena, bet Eiropā to nedrīkst. Iesākumā ar šo pāris reizes gandrīz iznāca interesanti atgadījumi. Vēl gribu akcentēt to, ka šeit gandrīz visu pozīciju spēlētāji spēj iemest no distances.
Tev kā pirmgadniekam Eiropā, kuras lietas vēl šķitušas interesantas no basketbola skatpunkta?
Interesants šķiet tas, ka Eiropā jaunie spēlētāji tiek pie iespējas sākt savas profesionālās karjeras samērā agri – jau 17, 18 gados. Pēc manām domām nebūtu slikti ko tādu praktizēt arī ASV. Labs piemērs ir Mazais (Kristaps Pļavnieks), kam jau tādā vecumā ir iespēja trenēties un būt kopā ar augsta līmeņa spēlētājiem.
Kad šoruden devies uz Latviju, vai zināji par to kaut ko?
Par Latviju neko nezināju. Kaut ko zināju par Izraēlu, Spāniju un Krieviju... Tagad gan tas ir izmainījies, jo šo mēnešu laikā esmu ieguvis diezgan plašu priekšstatu. Dodoties uz Rīgu, biju domājis, ka būšu tādā lielpilsētā kā Losandželosa vai Ņujorka, bet ir nedaudz citādāk.
Kas piesaistīja iespējā pievienoties "VEF Rīga" komandai?
Vispirms sāku ar diviem pārbaudes laikiem, pēc kuriem kļuva zināms, ka palieku līdz sezonas beigām. Tiesa, bija brīdis, kad biju tuvu tam, lai netiktu paturēts, taču viss nokārtojās veiksmīgi. Runājot par VEF, man tika teikts, ka šī ir laba situācija, jo ir iespēja piedalīties laba līmeņa spēlēs. Man patīk piedāvātais sacensību līmenis. Teiktu tā – visgrūtākais bija Eiropas kauss, tad VTB Vienotā līga, kas arī ir ļoti spēcīgs turnīrs, kam seko Latvijas basketbola līga, taču arī tur būs nopietni jāpacīnās, lai izcīnītu zeltu.
Kurš no spēlētājiem tev atstājis vislabāko iespaidu?
Džei Bī (vefietis Jānis Bērziņš). Man patīk, kā viņš spēlē. Viņš ir sīksts, spēj gan iemest no distances, tādējādi izplešot laukumu, gan arī būt bīstams groza tuvumā. Ja man būtu jāizvēlas mīļākais spēlētājs Latvijā, tas būtu viņš. Vēlu viņam sekmīgu atveseļošanos!
Kuros spēles elementos pavadītajā laikā Rīgā esi progresējis un vēl gribi pilnveidot?
Domāju, ka esmu kļuvis labāks aizsegu likšanā un screen and roll situācijās. Spēlējot šeit, jūtos arvien komfortablāk Eiropas basketbolā kopumā. Savukārt gribētu uzlabot pustālo metienu.
Pirms kāda laika Twitter vidē (@DerrickNix25) ieminējies, ka esi noilgojies pēc mājām. Kā tiec galā ar to?
Jā, ik pa laikam uznāk ilgas pēc mājām, bet mierinu sevi ar domu, ka pēc dažiem mēnešiem jau būs iespēja atgriezties. Zinot to, cenšos spēlēt arvien labāk un smagāk strādāt. Ir tā, kā ir, bet noteikti, ka šāda pieredze padarīs mani tikai stiprāku.
Runājot par Twitter, periodiski ievieto ziņu ar tekstu „R.I.P ta da competition”. Kāda ir tā nozīme?
Galvenā tvīta doma ir tāda, ka esam uzveikuši konkurentus. Sāku šo vārdu salikumu lietot tad, kad spēlēju koledžā un bijām uzvarējuši spēli. Turklāt faniem tas patika, jo reiz pat tāda veids tvīts tika retvītots ap 7000 reižu... Laika gaitā tas izveidojās par ieradumu, ko pāris reizes pamēģināju arī pēc kādas no VEF uzvarām, bet patlaban man nav tik daudz latviešu sekotāju, lai būtu vērts to darīt pastāvīgi. Ceru gan, ka situācija uzlabosies!
Tavs ķermenis ir klāts ar vairākiem tetovējumiem.
Jā, katram no maniem tetovējumiem ir īpaša nozīme. Šobrīd man ir 14 dažādi tetovējumi. Pirmo no tiem ieguvu 13 gadu vecumā, lai gan tajā vecumā to darīt nav īsti legāli.
Pirms šīs sezonas iepriekšējos četrus gadus pavadīji Mičiganas Štata universitātē, kur spēlēji slavenā trenera Toma Izo vadībā. Kā atceries šo laiku?
Koledžā bija ļoti forši. Ja būtu iespēja, gribētu tur atgriezties. Esmu priecīgs, kur esmu tagad, bet, ja būtu iespēja kaut kur atgriezties, tā būtu koledža. Vēlos kaut tur būtu strādājis vēl smagāk un izbaudījis to laiku vēl vairāk, jo pienācīgi nenovērtē to, kamēr tas vairs nav. Kad biju koledžā, domāju citādāk, jo tas viss bija piegriezies, bet tagad domāju citādāk.
Kādas ir labākās atmiņas no tavas koledžas karjeras Mičiganas Štata universitātē?
Noteikti, ka iekļūšana 2009./2010.gada sezonas NCAA Final Four. Tas bija patiešām lieliski! Pats Final Four ir fantastisks notikums. Būšana uz lielās skatuves, spēlēšana 70 000 skatītāju klātbūtnē, jo togad Final Four notika lielajā amerikāņu futbola stadionā. Savukārt individuāli labākās man bija trešā un ceturtā (noslēdzošā) sezona. Arī ar komandu demonstrējām labu sniegumu, jo bijām starp labākajām komandām valstī. Progresu uz koledžas beidzamajiem gadiem panācu, jo uzlaboju savu sniegumu, pateicoties vasarās ieguldītajam darbam, kas atmaksājās.
Mičiganas Štata universitāte ir viena no lielākajām ASV, tāpēc tai ir milzīga fanu bāze. Vai izdevies to izjust arī Rīgā?
Jā, pat Rīgā pāris reizes esmu sastapis dažus no skolas absolventiem. Šķiet, reiz lielveikalā Stockmann satiku vienu dāmu, kas teica, ka priecīga mani satikt, jo pati pabeigusi Mičiganas Štata universitāti, tāpēc zina mani.
Mičiganas Štata universitātes basketbola komandā spēlējušas vairākas leģendas. Vai izdevies satikt kādu?
Protams, man ir pazīstami vairāki absolventi, ieskaitot leģendas. Piemēram, esmu saticis Maģisko Džonsonu. Viņš ir foršs cilvēks, pret mums viņš attiecās kā pret saviem draugiem. Interesanti, ka šosezon mūsu pretinieku "Himki" viens no līderiem ir kādreizējais Mičiganas Štata centrs Pols Deiviss.
Pirms koledžas spēlēji Peršingas vidusskolā Detroitā. Kā atceries to laiku?
Vidusskolā gāja jautri. Basketbolā sasniedzām labus panākumus, izcīnījām pāris čempiontitulus, bet pats saņēmu 2009.gada Mr. Basketball of Michigan balvu, kas tiek piešķirt labākajam vidusskolas basketbolistam visā Mičiganā. Labas atmiņas.
2009.gada labāko ASV vidusskolas basketbola absolventu sarakstā biji spēcīgā kompānijā ar vairākiem pašreizējajiem NBA spēlētājiem.
Jā, no manas pozīcijas nāk prātā Demarkuss Kazinss (Sakramento "Kings"), Deriks Feivorss (Jūtas "Jazz"). Īpaši atceros, ka reiz vidusskolā AAU sacensībās labi nospēlēju pret Kazinsu, turklāt mana komanda uzvarēja. Neatkāpjos ne pret vienu, lai arī cik slavens būtu pretinieks.
Vai tavā paziņu lokā ir kādi NBA spēlētāji?
Tādi ir vairāki. Tuvākie būtu Goldensteitas "Warriors" basketbolists Dreimonds Grīns, kurš ir draugs no Mičiganas Štata universitātes. Starp citu, tieši pirms došanās uz Rīgu ciemojos Kalifornijā pie Dreimonda. Tāpat labi zināmi man ir Menijs Heriss (nesen bija Losandželosas "Lakers" sastāvā) un "Kings" aizsargs Rejs Makolums, kuri abi ir no manas pilsētas – Detroitas.
Runājot par Detroitu, pastāsti, lūdzu, par savu bērnību tajā.
Bija ļoti sarežģīti. Dzīvošana graustu rajonā, apkārt tādi sliktie cilvēki kā slepkavas, narkodīleri u.tml. Domāju, ka negribat zināt vairāk – tur tiešām bija slikti... Ir bijušas visādas bīstamas situācijas, tāpēc esmu priecīgs, ka esmu šeit.
Uzaugi daudzbērnu ģimenē ar tikai vienu no vecākiem (mammu). Cik svarīgi bija tas, ka esi pirmais cilvēks ģimenē, kas ieguvis augstāko izglītību?
Jā, esmu pirmais no visas savas ģimenes, kas pabeidzis augstskolu, tāpēc tas bija supernozīmīgi. Visas šīs grūtības, ar kurām esmu saskāries, tikai pastiprinājušas vēlmi parādīt sevi pēc iespējas labāk. Uz laukuma tas padara mani par sīkstāku spēlētāju. Lielākā daļa neuzaug apstākļos, kur septiņi cilvēki dzīvo divās istabās... Kad par to iedomājos, tas liek strādāt ar papildus sparu. Tāpēc man ir vēlme palīdzēt, lai VEF klubs kļūst par nozīmīgu spēku, ar ko lepotos pilsēta un valsts. Izveidot tik spēcīgu komandu kāda šosezon ir, piemēram, "Himki".
Kādi ir tavi tālākie mērķi? Vai NBA ir tajā skaitā?
Man joprojām ir sapnis par NBA. Pirmais solis būtu piedalīšanās NBA Vasaras līgā. Jānomet kādi 10 kilogramus svara, jāturpina pilnveidot sava spēle un tad jāskatās, kas izdosies.
Kādi ir tuvākie mērķi?
Pirmais – uzvara svētdienas spēlē pret "Triumph".