Kur palika iecerētie desmit metri tālāk?
Vai nu gluži desmit? Katrā ziņā tādam rezultātam nebiju gatavs (viņa rezultāts 76,67 m. — Red.). Bet, mierīgi visu apcerot, ir skaidrs, kas man jāpilnveido. Presē pavīdēja ziņa, ka pirms diviem mēnešiem man atkal ieplīsis cirkšņa muskulis. Tieši turpat, kur pērn pirms pasaules čempionāta. Neesmu spēcīgs medicīnā, bet zinātāji apgalvo, ka divreiz vienā vietā neplīstot. Tikai ne man. Šajos mēnešos, pateicoties saudzējošam režīmam, LOV dakteru un masiera Mareka Osovska pūlēm, sāpes rimušās. Arī Ventspilī sāpes nejutu, vienīgi pēdas trauma visu laiku liek sevi manīt, bet tur neko nevar darīt. Tā kā pēdējā laikā es neskrēju krosus, lieki pieci kilogrami arī uzradušies – 105 ir par daudz. Bet citādi viss kārtībā.
Kad iecerēts nākamais starts?
Jau 1. jūnijā startēšu Berlīnē, Zelta līgas sacensībās. Skatīšos, kā lidos šķēps, kā jūtīšos. Šosezon daudzi starti man nav pašmērķis, die’s ar tām naudas balvām. Galvenās sacīkstes ir tikai vienas — Pekinā.
Vari sevi salīdzināt ar to puisi, kurš pirms četriem gadiem brauca uz Atēnu olimpiskajām spēlēm?
Ja tagad būtu tāds miers... To vien dzirdu: kādu medaļu atvedīsi? Toreiz pirms olimpiādes es labi ja biju otrā desmita beigās. Šur tur rakstīja, ka tūristi arī braucot uz olimpiskajām spēlēm: kas nekaitot trīsreiz dienā labi paēst un pastaigāt Latvijas izlses treniņtērpā. Tagad, gribi vai negribi, rodas lieks stresiņš, jo tikšanas labāko trijniekā neko citu nedrīkstu atļauties.
Vai uz ielas sporta cienītāji tev arī nāk klāt?
Nē, mēs, vieglatlēti, tik populāri neesam. Pats zini, kā ir ar mūsu sporta veidu Rīgā — ne lāga stadiona, ne lielas atpazīstamības. Kad trāpījās medaļa, tad gan rāva uz pusēm. Toreiz pēcolimpisko sezonu lielā mērā uz tā rēķina varēja norakstīt. Zinām, kā ir ar tiem draugiem pie pilnas bļodas.
Par konkurentiem arī domā?
Ko tur daudz ko domāt: norvēģis Torkildsens, soms Pitkemeki, amerikānis Grīrs (pasaules čempionāta labāko trijnieks. — Red.), varbūt vēl krievs Makarovs, tagad parādījies arī austrālietis Banisters, mājās esot aizmetis 89,02 metrus. Interesanti, ka lielāka neziņa man ir par 2005. gada pasaules čempionu igauni Varniku. Viņš ir neprognozējams – var mest 70 metrus, var sakoncentrēties un aizmest arī deviņdesmit. Gan jau vēl kāds parādīsies...
Viņi arī par tevi domā?
Gan jau domā. Pagājušā gada 94 metri (ar pārkāpumu) gan jau pasaulē izskanēja. Soms un norvēģis ir mierīgi un pārliecināti zēni, viņus grūti izsist no līdzsvara. Jābūt īpaši labvēlīgiem apstākļiem, lai viņus pārspētu. Taču nesaku, ka nevaru to izdarīt. Galvenais ir veselība.
Vai tehnikā tev ir ko labot?
Ja viss būtu ideāli, nezinu, vai stadions nebūtu par īsu. Nupat Ventspilī pieļāvu kļūdas, kuras varu izskaidrot tikai ar bažām par kāju. Pietiek kaut ko līdz galam neiztaisnot, kaut ko sasteigt, un tur tie desmit metri arī pazūd. Viss izdodas tikai tad, kad esi vesels un vari domāt vienīgi par metienu. Bet tas nav tik bieži. Katrā ziņā Pekinā uzvarēs tas, kurš mazāk kļūdīsies.
Esat izlēmuši par savu aklimatizācijas programmu un kad ieradīsieties Pekinā?
Pērn mums bija laba mācība ar universiādi Bangkokā (Vadims kļuva par čempionu. — Red.) un pasaules čempionātu Osakā (ceturtā vieta. — Red.). Starplaikā nebraucām mājās, un citā laika joslā tas bija par daudz. Pazuda labā sportiskā forma. Ar trenerīti (Valentīna Eiduka. — Red.) un LOV ārsti Līgu Cīruli nolēmām, ka uz Pekinu brauksim trīs nedēļas pirms starta – ap pirmo augustu, jo priekšsacīkstes ir 21. augustā.
Ko darīsi pirms tam?
Jau teicu, ka ar mačiem neaizraušos, trenēsimies tepat Latvijā. Vēl šis tas jāpilnveido.
Kļūst vieglāk, zinot, ka Pekinā, cerams, būsiet trīs šķēpa metēji: Ainārs Kovals, Ēriks Rags un tu?
Man liekas, ka esam pārāk atšķirīgi, lai mūs kaut kas vienotu. Mačos gan viens otram kaut ko pasakām, bet pārāk nečupojamies – šķēpa metēji jau esot tādi dīvainīši.
Vai sakārtotā ģimenes dzīve (Vadims pavasarī apprecējās. — Red.) palīdz?
O, jā. Mana sieviņa Arita labi saprot manas izjūtas, un dzīve tiešām ir mierīga. Viņa, starp citu, atbrauks arī uz Ķīnu. Uz ballītēm un klubiņiem neejam, esam vairāk mājās, kādreiz aizejam uz izstādēm. Kad aizbraucam pie sievas vecākiem uz Jēkabpils pusi, man ir jāmakšķerē. Airitas vecāki teikuši, ka — vienalga, kādu vīru viņa izvēlošoties, bet makšķerniekam gan jābūt. Man jau tagad iepaticies miers un klusums. Tādas zivis kā Ēriks Rags (februārī līdaka ap 10 kg. — Red.) nevelku, bet sievastēvam vienalga prieks.
Prognozes ir slidena lieta, bet par mērķiem ir skaidrība?
— Es vēl esmu jauns (smejas) – man tikai 26 gadi un kādas divas olimpiādes vēl būs. Bet parakstos zem tādas kā skolas sekmju skalas: ja tikšu olimpiskajā sešniekā, būs ļoti labi, ja būs medaļa, — teicami. Kas tur vēl palika? Izcili. Tad nu domājiet paši!
Materiāls publicēts sadarbībā ar iknedēļas žurnālu "Sports"
