Nezināmajā sacīkstē startēja arī Latvijas ekipāža Māris Saukāns/Didzis Zariņš, izcīnot astoto vietu finišā, bet lielāko daļu sacīkstes braucot līdertrijnieka pozīcijās. Uzvarēts arī ātrumposms. Māris Saukāns atzīst — brauciens iespaidu pilns un ar pieaugošu intrigu. Krievijai sekoja Kazahstāna, pēc tam Ķīna. Pasaules garākais rallijreids ir viens no spilgtākajiem notikumiem autosportista dzīvē.
Vai, nonākot Pekinā, rodas sajūta, ka Ķīnā būs olimpiāde?
„Būs, turklāt lieliska. Par ķīniešu paveikto Pekinā varu teikt — cepuri nost! Ar nožēlu jāsecina, ka mēs no viņiem atpaliekam nevis par gadiem, bet par vairākām paaudzēm.” Vai Ķīnā ir komunisms, režīms, ierobežojumi? Vai katrs, kuram atšķiras acu forma, ir amerikāņu spiegs? „Valstī, kurā nevar iebraukt ar mašīnu, tika sarīkots visaugstākā līmeņa rallijreids, līdz šim nepieredzētā kvalitātē un ar pamatīgu vērienu — protams, to var panākt tikai režīma valsts. Nav šaubu, ka visu mūsu komandas pārstāvju fotogrāfijas ir ieskanētas un esam fiksēti. Mūs nekur īpaši nelaida, tāpēc daudz vietējo nianšu neredzējām. Drošību viņi kārtīgi ievēro, un liekas, ka tas ir vienīgais reālais instruments, kā tik milzīgu tautu var saturēt kopā un likt tai pieņemt diktētos noteikumus.”
Maza, bet spēcīga komanda
„Esam aizvadījuši visgarāko rallijreidu pasaulē, ir gūti neiedomājami iespaidi. Rallijreida maršruts bija Sanktpēterburga—Astana—Pekina, šķērsojām, attiecīgi, trīs valstis: Krieviju, Kazahstānu un Ķīnu. Šo sacīksti rīkoja francūzis — rallijreidu sabiedrībā pazīstamais Renē Metžs. Liekas, ka viņa atpazīstamība un labā slava autosporta braucēju pulkā bija tā, kas piesaistīja dalībniekus, un viņa uzņēmība un enerģija bija tā, kas ļāva šai sacīkstei būt veiksmīgai un augstvērtīgai. Protams, sacensība nepavisam nebija tik jaudīga kā ASO kompānijas rīkotais Dakaras rallijreids. To būtu grūti sagaidīt, jo Metža komanda ir pieci cilvēki pret ASO 300 ļaužu organizāciju. Taču francūzis bija izdarījis maksimālo, ko spēja sasniegt šajos apstākļos. Visās valstīs, kurās bijām, rīkotāji bija saņēmuši zaļo gaismu no visām drošības iestādēm, sportisti un komandas bija pasargāti, pārbraucienos varējām justies droši gan pret potenciālajiem likuma pārkāpējiem, gan pret drošības dienestu pārspīlētu interesi — atlika tikai ievērot vietējos noteikumus.
Kazahu Mauritānija
Vienīgais traucēklis bija pamatīgās lietusgāzes pašā sacīkstes sākumā. Trīs dienas gāza mežonīgs lietus, dārdēja pērkons. Trase vietām kļuva neizbraucama, līdz ar to rīkotājiem vajadzēja samazināt posmu garumu. Ekipāžām liktenīgas izrādījās pat vietas, kuras apskatot, liekas, ka izbraukt ir iespējams. Stihija gan patiesībā nāca mums par labu, jo, lai arī Latvijas trofireidos neesam startējuši, labi zinām melnzemes dubļus, kuri bija arī Krievijā. Visiem smagākajiem posmiem mēs tikām cauri sausām kājām. Pēc Krievijas nonācām Kazahstānā, kuru, velkot paralēles ar Dakaras rallijreidu, varētu salīdzināt ar Mauritāniju — stepe, kamieļzāle, milzīgi plašumi, kuros ļoti daudz izšķir prasme orientēties un nekļūdīties. Noteikti gribu uzslavēt stūrmani Didzi Zariņu. Domāju, ka šajā disciplīnā viņš ir viens no labākajiem Latvijā un, ja kādreiz būtu iespēja pabraukt ar vēl jaudīgāku pilotu, viņiem būtu ļoti labs rezultāts. 11 tūkstošos kilometru navigācijā kļūdījāmies vienu reizi, un arī šī kļūme bija norakstāma uz mežonīgu pārgurumu, jo braucām ar nolauztiem amortizatoriem un pēdējiem spēkiem. Pārējo trasi izbraucām bez kļūdām.”
Visgrūtāk ir Ķīnā
„Un tad Ķīna. Varu citēt slavenā Krievijas KAMAZ braucēja Vladimira Čagina, kurš jau braucis sacīkstēs Ķīnā, teikto: „Ķīnas kāpās un Gobi tuksnesī raksies visi, jautājums tikai — kur un cik daudz.” Praktiski nebija tādas ekipāžas, kas būtu tikusi cauri, neiegrimstot smiltīs. Pēdējās četras dienas bija visgrūtākās visā rallijreidā. Pat pēdējā diena, kurā jāveic šķietami niecīgs attālums — 150 kilometru —, prasīja četras stundas un 20 minūtes. Brauciena vidējais ātrums — 35 kilometri stundā. Turklāt, kā lasījām internetā, todien gaisa temperatūra bijusi 51 grāds pēc Celsija... Kāpu augstums — 150 metri. Andra Dambja būvētais OSCar automobilis to visu izturēja, visas viņa radītās konstrukcijas kalpoja perfekti un nelūza. Vienīgais, kas neizturēja, bija amortizatoru apakšējie turētāji, kas plīsa kā burkāni — kādā dienā salauzām uzreiz trīs. Tā mums attiecīgi jauna mācība. Šajās sacensībās klāt bija arī Donerre rūpnīcas vadītājs, un viņš bija patiesi nelaimīgs, jo apzinājās, ka mūsu rezultātu sabojāja tikai šī problēma. Kompānija veiks labojumus un centīsies novērst šo kļūmi.”
Saukāna/Zariņa ekipāža bija vienīgā Rīgas rallijreidu komandas pārstāve šajā pirmo reizi pēc ilgiem laikiem tik lielā pasākumā. „Principā jā, lai arī nebijām vienīgā Latvijas ekipāža. Regularitātes sacensībās startēja vēl viena — Guntars Kramēns, Didzis Rutmanis un Jānis Bazevičs. Viņiem bija pilnīgi cits uzdevums — nobraukt attiecīgu attālumu precīzi noteiktā laikā. Viņi veica trešdaļu mūsu trases. 24 mašīnu konkurencē latvieši uzvarēja, apsteidzot braucējus ar Dakaras pieredzi, kuri bija atbraukuši izlūkot, kas šajā sacīkstē notiek. Taču sportistu pulkā bijām vienīgie latvieši. Ko tur slēpt — bijām pieraduši, ka vakarā, nonākot nometnē, varam dalīties iespaidos ar Jāni Āzi, Igoru Skoku, Andri Dambi un citiem komandas biedriem. Manā karjerā šis ir otrais gadījums, kad tik liela sacīkste mums jāveic vienatnē. Toreiz Dakarā startējām ar divām mašīnām, un Jānis Āzis izstājās uzreiz pēc nonākšanas Marokā. Palikām ar Andri Dambi divatā. Arī toreiz rezultāts bija ļoti labs. Sāku domāt, ka starts ar vienu mašīnu varbūt pat palīdz, jo nebija vairs nekādu lieku kustību, esam pilnībā koncentrējušies sportam. Mašīna, trase; ātrumposms, pārbrauciens, mašīnas remonts, miegs. Jāteic, ka lielā slodze netraucēja — jutāmies pietiekami atpūtušies. Kādu dienu varbūt mazāk izgulējušies, taču labā noskaņojumā. Protams, tas jānoraksta uz pieredzes rēķina. Pavērojām, kā darbojas amatieru komandas, kuras startēja pirmo reizi — nu varam teikt, ka esam galvas tiesu pārāki par viņiem.
Cita gaisotne
Man noteikti paliks atmiņā šīs sacensības sportiskā gaisotne, kas valdīja visapkārt. Sportistu saliedētība bija milzīga. Un to nodrošināja fakts, ka sacīkstē nestartēja rūpnīcu komandas. Sportiskais azarts bija lielāks, interese arī, savukārt solidaritāte bija ciešāka. Līdz ar to sacīkste bija krietni pozitīvāka un mums interesantāka. Turklāt, cīnoties nevis ar Apollo kosmosa kuģiem, bet līdzvērtīgiem sāncenšiem, varējām novērtēt mūsu spēkus. Piedzīvojām Rīgas komandai vēl nebijušu notikumu — pirmo reizi izdevās uzvarēt tik nozīmīgas sacīkstes ātrumposmā. Tas būs pavērsiens mūsu sportiskajā karjerā, jo tagad zinām, ka arī kaut kas tāds ir iespējams. Jā, mēs braucām ļoti ātri, taču tas nebija pārdabiski, neriskējām tik ļoti, lai brauciens būtu īpaši bīstams. Vienkārši mūsu trijotne — es Didzis un mašīna — strādāja ļoti precīzi. Biju norūpējies, jo nezināju, kā jutīšos muguras traumas dēļ. Pirms tam biju aizvadījis fiziskos treniņus, taču ar sporta mašīnu biju braucis mierīgākā režīmā. Nezināju, vai varēšu būt pilnvērtīgs sportists. Viss bija kārtībā, un atkal pateicība jāsaka visiem tiem, kuri mani salāpīja. Tas nozīmē, ka jāmaina plāni un uzstādījumi sportā — ar finišu vien būs par maz, jābrauc pēc maksimāli iespējamā rezultāta. Arī pārdzīvojums nebūs tik liels, ja būšu spiests izstāties, jo pārējā komanda brauks tālāk. OSCar ļauj braukt ātri, un ir redzams, ka ar šo mašīnu daudz var paveikt.”
Taisnība, jo arī publika to arvien vairāk pieprasa. Kad Jānis Āzis Rīgas Domes laukumā pirms Dakaras pavēstīja, ka finiša sasniegšana tomēr paliek primārais uzdevums, līdzjutēji vēlāk kritizēja sportistus par šādu uzstādījumu, sakot, ka mērķis finišēt bija jau pirms pieciem gadiem, tagad jāsāk ražot rezultāti. „Līdzjutējiem gan arī jāsaprot, ka tempa paaugstināšana automātiski palielina risku izstāties. Katram ir savs laiks, un es zinu, ka pienācis mans laiks mēģināt braukt ātrāk.”
Līdzjutēji, izsakoties par rallijreidu tempu, dažkārt krīt no vienas galējības otrā. Jau minētā kritika par Jāņa Āža piesardzīgo uzstādījumu nonāca pretējā grāvī, kad savukārt Jānis Naglis pirms pāris gadiem brauca Dakaras pirmajā divdesmitniekā, taču sacīkste beidzās pāragri. Naglis tika kritizēts par pārāk lielu tempu, tika atgādināts, ka Dakara tomēr ir maratons un izturības sacīkste.
„Pirms Pekinas bija liela atbildība pret sevi, Didzi, komandu, mājiniekiem, jo vajadzēja sasniegt finišu. Nav zināms, vai Pekinas rallijreids notiks nākamajos gados, līdz ar to Ķīnas mūri gribējās sasniegt. Čīlē būs citādi — mēs būsim trīs ekipāžas, un kāda noteikti sasniegs finišu. Līdz ar to varēšu atbrīvoties no šā sloga un braukt pēc augsta rezultāta.”
Nelaid, un būs vēl ļaunāk!
Atbildība pret mājiniekiem. Ja kāds izsaka domu iesaistīties autosportā vai pieteikties tik bīstamam pasākumam kā rallijreids, ģimenes pārstāvji lielākoties pasaka stingru „nē!”. Kā sportisti tiek galā ar šo situāciju? Māris Saukāns pēc pārdomu brīža nosmej: „Droši vien, ja mums to neļautu darīt, būtu tikai sliktāk! Taču mēs neesam traki, par drošību domājam, un tā ir prioritāte. Neesam dulli, strādājam profesionāli. Šajos gados, kopš esam rallijreidos, pieveikti kilometru tūkstoši. Vienīgās veselības problēmas ir mana muguras trauma. Negribu tieši vainot Ungārijas sacīkstes rīkotājus, taču to, ka zināma vaina gulstas uz viņu pleciem, pierādīja šāgada sacensības, kurās pieredzējušais profesionālis Žiniels de Viljērs apmeta sešus kūleņus, trāpot tieši tajā pašā leģendā neatzīmētajā bedrē un piedzīvojot tieši tādu pašu avāriju, kas pirms pāris gadiem izslēdza no cīņas mani.”
Pēc visa spriežot, pilots nenožēlo startu aizvadītajā rallijreidā. „Šī bija viena no briljanta sacensībām. Es ļoti gribētu, lai tā atkārtojās. Problēmas sacīkstes pastāvēšanai rada Ķīnas faktors — Krievija ir gatava turpināt uzņemt sacīkstes dalībniekus, tāpat arī Kazahstāna. Par Ķīnu nav nekādas skaidrības.”
Pēterburgas—Pekinas sacensība, kura divdesmit gadu laikā notika tikai trešo reizi, paradījās izdevīgā brīdī — tieši Dakaras rīkotāju fiasko brīdī. Tas rada sajūtu par plānotu triecienu pa ASO pozīcijām. Taču šoreiz talkā nākusi sakritība: „Metžs šo sacīksti rīkoja divus gadus, līdz ar to darba sākumā nebija pat aizdomu par klasiskās Dakaras sabrukumu. Jā, rīkotāji uzminēja un kaut kādā ziņā uzvarēja, jo, sarīkojot sacensību gadā, kad atcēla Dakaru, viņi noteikti ieguva prestižu, dalībniekus un uzmanību. Ja Dakara notiktu janvārī, šis rallijreids būtu kā viens no daudziem, kas seko Dakarai.”
Lai arī Pekinas sacensībā nestartēja ierastās Mitsubishi, Volkswagen un citu rūpnīcu komandas, konkurence bija spēcīga. Starp citu, izcils sastāvs bija smago automašīnu konkurencē: „Uz starta bija visi spēcīgākie, zvaigžņu izlase. Šīs klases pārstāvji stipri izvērtē, vai Čīles rallijreids ir tas, kurš būtu jāapmeklē. Tehnikas transportēšana ir īpaši dārga, tāpēc kravas auto klase labprāt paliktu pie Ķīnas sacīkstes.
Ķīnas stāsti
Neapšaubāmi, šajā braucienā spilgtākais bija Ķīna. Šo zemi nevarēšu aizmirst. Man grūti sev to atzīt, bet, pēc manām domām, Ķīna mums ir priekšā daudzas paaudzes. Mēs finišējām Pekinas priekšpilsētā. Desmit miljoni iedzīvotāju... Viss augstākajā līmenī. Pamatīgs kultūršoks. Kabatā vedām uz Pekinu arī mūsu olimpisko lāpu — šķiltavas. Apskatījām olimpisko stadionu, peldbaseinu, administratīvo centru — fantastiski! Es domāju, ka olimpiskās spēles būs noorganizētas visaugstākajā līmenī, kāds vien ir iespējams. Vienīgais, kas traucēs, ir karstums. Tas ir nežēlīgs. Mums bija brīvdiena pilsētā, kura ir 150 metrus zem jūras līmeņa. Tas bija traģiski.”
Starp citu, Ķīnas pārstāvji atzinuši, ka šis rallijreids viņiem palīdzējis olimpiādes rīkošanā un bijis kā ģenerālmēģinājums lielu masu pasākumu kontrolēšanā. „Sacensība bija 11 tūkstošus kilometru gara, 17 dienas ilga, ar vienu brīvdienu. Tas nozīmē, ka katru dienu vidēji bija jāveic 700 kilometru. Ļoti gari pārbraucieni — brauciens uz dienas ātrumposmu 300 kilometru garumā bija normāla parādība. Tu izbrauc no Rīgas, lai Tallinā varētu sākt šodienas sacīksti, un tā katru dienu. Un Ķīna mūs šokēja — šie pārbraucienu kilometru simti bija atvēlēti tikai sportistiem. Lielā šoseja, trīs joslas katrā virzienā, bija slēgta vietējiem iedzīvotājiem. Tobrīd uz ceļa bija tikai sportisti. Ļoti reti braucām kopējā satiksmē. To var panākt tikai ar šādu valsts režīmu. Finišā, kad notika apbalvošana, klāt bija vairāki Ķīnas valdības ministri, kuri atzīmēja, ka rallijreids ir lieliska iespēja praksē pārbaudīt, kā strādās drošības dienesti, policija. Viņi redzējuši kļūdas un problēmas, kuras atliek novērst.”
Laipni lūdzam Ķīnā!
Braucot Dakaras rallijreidā, latvieši pieraduši, ka visapkārt ir vietējie iedzīvotāji, kuru interese, maigi sakot, ir uzbāzīga. „Šeit visas sacīkstes garumā situācija ir pretēja. Interese par notiekošo ir divreiz lielāka, taču cilvēki nav uzbāzīgi. Vienīgā uzbāzība ir nemitīgā vēlme fotografēties. Jo tuvāk Pekinai, jo fotoaparāti ir lielāki. Nāk, ņem aiz rokas, ved uz vietu, kura jau noskatīta kā labākais fotografēšanās punkts... Taču kopumā ļoti labi sadzīvojām. Viņi redz, ka esi saguris, un tad nemaz nenāk klāt. Ap mašīnu ir pūlis, visi skatās, fotografē, bet neaiztiek. Turklāt katrs prasa atļauju, pirms sāk kaut ko fotografēt. Un neviens neprasa dāvanu, kā Āfrikā. Rallijreida dalībnieki lielākoties bija izolēti no vietējiem iedzīvotājiem, taču vienā no pilsētām dome ar rīkotājiem bija vienojusies, ka ielaidīs publiku pie mums parkā. Skats, kā 20 tūkstoši cilvēku kā no zemā starta nesas virsū, bija graujošs, domājām, ka mūs noslaucīs no zemes! Kopā ar mūsu draugu sportistu Eriku Vigorū ēdām pusdienas. Sajūta īpatnēja: ap galdu stāv aptuveni simt cilvēku un cītīgi vēro katru tavu kustību, skatās, kā tu ēd. Kāds mēģina pieskarties, kļūstot par svarīgāko savā kompānijā. Labprāt ar viņiem parunātos, taču traucē tas, ka viņi nerunā angliski — bija tikai iemācītas vajadzīgākās frāzes par fotografēšanos, lūgums parakstīties uz krekla, jautājums — „no kurienes esi?”, un vienmēr sagatavotais — „laipni lūdzam Ķīnā!”.
Materiāls publicēts sadarbībā ar iknedēļas žurnālu "Sports".
