Šobrīd tev ir 49 gadi, bet aizvadītā gada Mr. Universe sacensībās izcīnīji augsto 5. vietu. Kas ir tas, kas tevi vēl joprojām motivē nodarboties ar kultūrismu?
Tikko, kad tu man uzdevi šo jautājumu, es sāku domāt, cik tad man īsti ir gadu (smejas). Ar kultūrismu es nodarbojos jau ļoti ilgu laiku un es to uztveru kā savu dzīvesveidu, bez kura mana ikdiena nav iedomājama. Šobrīd, kad startēju veterānu klasē, pasaulē mani jau vairākus gadus uzskata par vienu no labākajiem šajā sporta veidā, tāpēc man nav speciāli motivēti mērķi, jo nodarbošanās ar kultūrismu ir mans stimuls dzīvot un justies laimīgam.
Ar mani šajā sporta veidā ir tā, jo es kļūstu vecāks, jo vērtīgāks ir mans darbs. Ne visiem, paliekot vecākiem, izdodas saglabāt savas darbaspējas, bet man līdz šim tas problēmas nav sagādājis, tāpēc brīžiem pat jūtos dīvaini, ja man kāds jautā: „ Kā tu vēl to spēj?”. Ja godīgi, man šogad paliek 50 gadi, taču šobrīd es jūtos jauneklīgāks ne kā, tad kad man bija 25. Vienmēr pēc dabas esmu pieņēmis visādus dzīves izaicinājumus un nekad neesmu piekritis kaut kādiem cilvēku pieņemtiem stereotipiem, kas ir balstīti uz viņu pašu nevarēšanu.
Kā tu, kā pirmais Latvijas profesionālais kultūrists, raksturotu šo sporta veidu attiecībā uz Latvijas un pasaules fona?
Latvijā kultūrisms kā sporta veids šobrīd atrodas bērnu autiņos. Attīstības jomā mēs neesam pavirzījušies ne drusku tālāk, kā tas bija 70-to gadu beigās. Piemēram, Krievijā, Čehijā un pat Ēģiptē šis sporta veids tiek kultivēts jau no 8 gadu vecuma. Kultūrisms pasaulē ir ļoti izplatīts un iecienīts sports, kur sacensības ir tikpat ierasts process, kā, piemēram, sezonas sporta veidos. Ja mēs salīdzinātu ASV iedzīvotāju aktivitāti attiecībā uz pievēršanos kultūrismam, tad Latvijā varētu teikt, ka kultūrisms nemaz nepastāv. Pēdējos trijos gados pa visu Latviju mums ir kādi 3 līdz 4 kultūristi, kas var nodemonstrēt salīdzinoši atzīstamu sniegumu. Iespējams tās jau var uzskatīt par sekām, jo sporta veids vienkārši nav atpazīstams. Šeit jāpiemin arī Latvijas masu mediji, kuri nebūt ir aktīvi vai vismaz pieklājīgi attiecībā uz informācijas atspoguļošanu par kādu no mūsu sportistiem, kuri, salīdzinoši uz sporta veida nepopularitāti, tomēr spēj gūt augstus panākumus arī pasaulē.
Ko īsti nozīmē būt kultūristam, kāda ir tava ikdiena?
Principā, man dzīve ir pakārtota treniņu zālei. Kā jau minēju, tas ir mans dzīves veids un zāle ir kā gaiss, bez kura es nevaru eksistēt. Kad tikko sāku nodarboties ar kultūrismu, pieņēmu lēmumu, ka man ir jānomaina dzīvesvieta, lai es dzīvotu pēc iespējas tuvāk treniņu vietai. Arī pirms tam, kopš strādāju sporta klubā „Reaktors”, man nācās nomainīt dzīvokli, lai būtu zāles tuvumā (smejas). Ja esmu Latvijā, tad viennozīmīgi mani variet meklēt „Reaktorā”, bet tas nenozīmē, ka es nepārtraukti trenējos vai arī, ka man nepārtraukti ir jābūt darbā. Man vienkārši patīk šī vide un atrodoties šeit es spēju iedvesmot gan sevi, gan arī apkārtējos.
Starpsezonas periodā es trenējos trīs reizes nedēļā pa vienai stundai dienā. Mirklī, kad es sāku gatavoties sacensībām, parasti tas ir 10 līdz 11 nedēļas pirms sacīkstēm, es trenējos divas reizes dienā, katru dienu no vietas, izņemot svētdienas.
Es uzreiz saku, nodarboties ar kultūrismu nav viegli, tas ir režīms un pašdisciplīna. Ļoti svarīga ir arī atpūta, ēšanas reizes un diēta. Jaunības maksimālismā jaunieši parasti domā, ka nu kas tad viņiem, aiziešu uz ballīti, nākamajā dienā patrenēšos un gan jau augšu un briedīšu. Diemžēl tas tā nav, kultūrisms tā ir arī attieksme pret sevi un savu ķermeni. Lielāko daļu panākumus dod nevis darbs zālē, bet gan viss pārējais, kas seko pēc tā. Treniņš ir tikai 30% no panākumu atslēgas. Nodarbību laikā muskuļi neaug, šeit mēs viņiem dodam tikai impulsu attīstīties, bet lai tie attīstītos, tiem ir vajadzīga gan atpūta, gan piemērots un sabalansēts uzturs.
Tu pieminēji diētu un uzturvielu bagātinātājus...
Jā uzturvielu bagātinātāji un diēta ir neatņemama šī sporta veida sastāvdaļa. Tas ir līdzīgi kā rallijā, nevar taču cerēt uz rezultātiem, ja startēsi vienkārši ar standarta auto. Bet tas nav jāuztver arī tā, ka nepārtraukti kaut kas ir jālieto. Es, piemēram, lietoju proteīnu un aminoskābes. Starpsezonā proporcionāli vairāk tiek lietoti ogļhidrāti un mazāk olbaltumvielas, sacensību periodā, kad sākās „žāvēšanās” viss ir otrādi.
Sabiedrībā cilvēki bieži vien jauc divus jēdzienus - proteīns un steroīdi. Kāds ir tavs viedoklis par šo tēmu?
Protams, arī proteīnu var klasificēt kā ķīmiju, jo tomēr tas ir mākslīgi gatavots preparāts, bet man šajā gadījumā vienmēr ir pretjautājums: „Vai piens, kas pēc pakas atvēršanas var nostāvēt nedēļu nesabojājies, ir pilnīgi dabīgs produkts?”.
Bet kāpēc pastāv uzskats, ka kultūristi ir ķīmijas ēdāji? Atbilde ir vienkārša, pasaulē šāda prakse patiesībā arī pastāv, jo kultūrisms ir aizgājis tik tālu, ka savādāk panākumi ir tikpat kā neiespējami. Es varu atzīties, ka arī es neesmu bijis nekāds svētais, taču ir jāzina robežas. Kultūrismā ir tā, ka ar steroīdiem ir jānotur forma, nevis jāgūst panākumi. Bet tā ir ļoti farmakoloģiska padarīšana un es nekādā gadījumā to nerekomendēju jauniešiem un arī pieaugušajiem, kuri nevēlās sasniegt augstus rezultātus uz pasaules skatuves.
Kāds ir optimālais vecums šajā sporta veidā?
Kultūrismā tie varētu būt 35 līdz 45 gadi. Protams, ir arī izņēmumi, dažs savu optimālo formu sasniedz arī agrāk, cits atkal vēlāk. Kaut gan pēdējo gadu tendence ir tāda, ka optimālo formu sasniedz arvien jaunāki cilvēki, jo pasaulē sporta veids kļūst aizvien populārāks un aizvien ātrāk ar to sāk nodarboties arī bērni. Bet kopumā kultūrismu var uzskatīt par demogrāfiski ilggadīgu sporta veidu.
Šobrīd trenažieru zāles Latvijā ir aizvien populārāks bums un tāpēc daudzi to cenšas arī izmantot, bet vai var būt tā, ka kāds kaut ko jau ir nokavējis savas optimālās formas sasniegšanai?
Runājot par mani, es kultūrismam pievērsos tikai 25 gadu vecumā un kājas tā nopietni sāku trenēt tikai pēc 30 gadiem, bet redziet ir pierādījies, ka arī sākot trenēties tik vēlu augsti rezultāti nav nekas nereāls. Cilvēkiem, kuriem mērķis ir labi justies un būt optimālā formā, nekad nav par vēlu sākt trenēties. Man ir piemērs par vienu no maniem klientiem, kurš pie manis trenējās jau četrus gadus. Kad viņš sāka trenēties viņam bija 52 gadi. Jaunībā viņš ir bijis labs sportists, taču gadus 25 tik pat kā ne ar kādu fizisko aktivitāti nebija nodarbojies un atsākot treniņus stieņa spiešanā guļus viņš izspieda 40 kg. Pēc četru gadu treniņa, šogad pavasarī 56 gadu vecumā mēs izspiedām 145 kg un tas nozīmē tikai to, ja ir apziņa un vēlēšanās, tad nav nekas tāds ko nevarētu sasniegt. Nekad nevajag baidīties izvirzīt augstus mērķus, jo augstāki ir galamērķi, jo vieglāk ir sasniegt starpmērķi, par kuru rezultātā rodas arī tas gandarījums.
Kāda ir tava attieksme pret sievietēm kultūrismā?
Godīgi sakot, tīri negatīva, jo, ja sievietes pārvēršas par mutantiem, tas vairs nav sports un tas arī vairs nav skaisti. Šādām sievietēm, ieņemot profesionāla sportista statusu, tālāk vairs nav uz ko tiekties un ko tad viņas darīs pēc tam, vienīgi uz zooloģisko dārzu (smejas). To, starpcitu, daudzas arī ir sapratušas un vairums no kultūristēm ir pārorientējušās uz fitnesu, kur viņām ir arī daudz lielāka konkurence, tāpēc sieviešu kultūrisms lēnām izmirst un tas ir pozitīvi.
Vēl viens stereotips sieviešu vidū ir tāds, ka viņas uzskata, ka trenējoties zālē sievietēm ir tendence pieņemties svarā...
Ja cilvēks ilgi nav nodarbojies ar aktīvu fizisko slodzi, tad atnākot uz zāli muskuļos rodas tonuss un tie kļūst smagāki, bet loģiski vajadzētu saprast to, ka vingrojot tauku masa taču nepalielinās. Otra lieta ir tāda, ka tā ir īslaicīga muskuļu reakcija un kad muskuļi adaptējās slodzei, svars atkal kļūst nemainīgs un tālāka svara iespaidošana ir atkarīga no treniņu procesa. Tomēr es gribu uzsvērt, ka sievietēm nevajag baidīties no tā, ka viņas var kļūt smagāka. Ķermeņa svars taču nav galvenais skaistuma kritērijs, manuprāt, galvenais ir tas, kā tu jūties pēc tā, kad esi aplūkojusi sevi spogulī. Arī apaļīgas sievietes var izskatīties skaisti, ja viņu ķermeņa muskulatūra ir tonusā un pašas viņas izstaro enerģiju un veselīgu izskatu.
Vai esi padomājis par to, cik ilgi vēl nodarbosies ar kultūrismu?
Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt, daudz kas ir atkarīgs no tā, cik atļaus mana veselība, bet pagaidām kultūrisms ir mana dzīve un es nedomāju no tās atteikties. Māris Šveiduks reiz bija izkalkulējis, ka 2008. gadā man būs 25 gadi kopš es aktīvi piedalos sacensībās un gūstu panākumus. Iepriekš pasaule šādu pieredzi vēl nav piedzīvojusi un pēc Māra teiktā, tas velk uz Ginesa rekordu. Tāpēc būtu interesanti to apzināties (smejas). Otra lieta ir tāda, ka 2003. gadā Eiropas čempionātā startēju kopā ar savu dēlu. Daudzos sporta veidos tas nav nekas jauns, bet mani ir arī mazdēls, kuram šobrīd ir pieci gadi un ļoti gribētos piedzīvot tādu mirkli, kad mēs uz vienas skatuves atrastos visi trīs.
