Kristapa Janičenoka pārstāvētā Latvijas izlase izcīnījusi ceļazīmi uz 2009. gada Eiropas čempionāta finālturnīru. Latvijas valstsvienības sniegumu noteica ne tikai Andris Biedriņš, bet arī 25 gadus vecais uzbrucējs Janičenoks, kurš līdzjutējiem paliks atmiņā ar pēdējo sekunžu trāpījumu uzvarētajā mačā ar Maķedoniju, ar daudziem lieliskiem metieniem un pārtvertām bumbām.
Latvijas izlases basketbolisti Kristaps Valters un Jānis Blūms jau paspējuši debitēt jauno Spānijas klubu rindās, bet Janičenoks pagaidām vēl ir Rīgā, jo turpinās jaunā līguma meklējumi.
Biedriņš un pārējie
— Mērķis ir it kā sasniegts, un esam kvalificējušies Eiropas čempionāta finālturnīram, — sarunā ar Sportu uzsvēra Kristaps Janičenoks. — Lai arī pēdējā spēlē Portugālē zaudējām, tomēr mēs tikām ietērpti krekliņos ar uzrakstu Mēs braucam uz Poliju! Ne tikai paši basketbolisti, bet arī līdzjutēji un žurnālisti lieliski apzinās, ka netika sasniegta vēlamā spēles kvalitāte. Aizsardzībā tikai ar cīņassparu vien bieži vien sasniedzām labus rezultātus, bet uzbrukums bija zem katras kritikas — darbojāmies pārāk statiski. Nepieciešamais uzvaru skaits tika izcīnīts, taču ne bez veiksmes palīdzības. Ja pretī stātos spēcīgākas komandas, tad mums ātri piegriestu skābekli, jo ar punktu gūšanu būtu ļoti lielas problēmas...
— Komandas spēli uzbrukumā nosaka treneris. Kāda tad bija Nenada Trajkoviča taktika?
— Treneris uzskatīja, ka Latvijas izlasei ir tikai Andris Biedriņš, visai mākslīgi samazinot citu basketbolistu lomu komandas sniegumā. Arī pārējie puiši māk spēlēt basketbolu, bet mēs uzbrukumā koncentrējāmies vienīgi uz spēli groza tuvumā, piespēlējot bumbu Biedriņam. Bija vairākas sadarbības, kuras praktiski ne ar ko neatšķīrās, jo bumbas saņēmējs uz ūsiņas vienmēr bija Andris. Tāpēc neveidojās savstarpēja saspēle starp centriem un ārējās līnijas spēlētājiem. Uzbrukumam jābūt daudzveidīgam, lai sāncenšu aizsardzībai būtu grūti atšifrēt mūsu ieceres.
Mēs spēlējām pārāk vienkārši — 15 sekundes patērējām uzbrukuma imitācijai, lai pēc tam tik un tā bumbu piespēlētu Biedriņam. Ja jau mēs izvēlamies spēlēt tā, tad to varējām darīt uzbrukuma sākumā... Citādi mums radās problēmas. Ja Biedriņu sāncenši nosedza, tad nekas vairs neatlika kā ārējiem spēlētājiem izpildīt sasteigtus metienus pāri pretinieku rokām.
Latvijas izlase tā arī neatrada savu spēles ritmu, sniegums nebija pietiekami plūstošs. Lai arī spēlētāji labi pazīst viens otru, tomēr bieži vien laukumā tā arī nespējām sadarboties. Brīžam radās iespaids, ka basketbolisti pēdējā brīdī ir sapulcināti kopā no dažādām valstīm. Tas taču nav normāli, jo kopā vien esam uzauguši.
— Varbūt bija nepieciešams deleģēt izlases kapteini Uvi Helmani sarunām ar izlases vadību?
— Katrs treneris īsteno dzīvē savu skatījumu par spēli, kuru basketbolistiem atliek vien izpildīt. Ja jau mēs būtu turnīru sākuši ar zaudējumiem, tad gan būtu pamats revolūcijai — diskusijām un ieceru mainīšanai. Bet mēs taču iesākām ar trijām uzvarām pēc kārtas. Demonstrētais sniegums nevarēja apmierināt nevienu, taču gūtie panākumi mazināja spiedienu un kritiku no malas. Šajā gadījumā varējām tikai atcerēties Armanda Krauliņa reiz teikto — labāk uzvara sliktā spēlē nekā skaists zaudējums.
— Iepriekš bija radies iespaids, ka Latvijas izlase finālturnīrā varētu ieņemt 9.—12. vietu, tādēļ iekļūšana Eurobasket dalībnieku pulkā vairs netiek uzskatīt par milzīgu panākumu.
— Pēdējos gados Latvijas izlase pieradinājusi līdzjutējus pie vietas finālturnīra 16 komandu pulkā. Lai tas tiešām kļūtu par normu un minimālo uzdevumu, nepieciešams ieviest daudz lielāku sakārtotību jau sagatavošanās posmā. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka pēkšņi paliekam bez Armanda Šķēles... Arī es pats neiztiku bez sarežģījumiem attiecībās ar izlases vadību. Tagad to varētu nosaukt par bābu izgājieniem, taču konkrētajā situācijā neko citu nevarēju darīt. Problēmas radīja ne tikai ceļgala sasitums vien, taču pēc vairākām dienām tomēr pieņēmu lēmumu atgriezties komandā.
— Neiepazīstot Latvijas izlases darbības nianses, radās visai dīvains iespaids par sastāva komplektācijas norisi.
— Ja līdzjutējiem nav vispusīgas informācijas par komandas virtuvi, tad arī rodās dažādi nepamatoti pieņēmumi. Armands Šķēle vispār kļuvis par peramo zēnu, regulāri ieņemot redzamas vietas dzeltenās preses lappusēs. Kāda gan ir saistība izbraucienam ar laivu, lai atveseļotos pēc pleca traumas? Vai tad Armands tika pieķerts ar šņabja pudeli rokā?
— Kā vērtē pats savu sniegumu šajā kvalifikācijas ciklā?
— Protams, nav pamata būt gandarītam par savu sniegumu. Šajā izlases spēles formātā ne tikai es, bet arī, piemēram, Jānis Blūms un Kristaps Valters tika uztaisīti par tādiem kā nemākulīšiem, kuri laukumā var izpildīt tikai dažas konkrētas darbības. Reālajā dzīvē jau nav tā, ka būtu tik milzīga atšķirība starp vadošo basketbolistu meistarības līmeņiem. Ļoti liela loma ir trenerim, jo tieši viņam jāveicinaa spēlētāju pārliecība par saviem spēkiem, kā arī jāmāk maksimāli labi izmantot katra basketbolista stiprās puses. Iespējams, ja tiktu izvēlēta cita taktika, tad sasniegtais rezultāts būtu daudz labāks.
Iespējams, dīvaini, taču labāko basketbolu mēs demonstrējām turnīrā Krievijā, uz kurieni devāmies jūlijā dažas dienas pēc sanākšanas kopā. Mums divas sadarbības — pick’n’roll un bumbas iespēlēšana groza tuvumā Kasparam Ciprusam. Vēlreiz pārliecinājāmies, ka Cipruss, saņemot uzticības kredītu no treneriem, spēj demonstrēt labu spēli. Latvijas izlase līdzvērtīgi cīnījās ar Krieviju un Serbiju, maču beigās zaudējot vienīgi nepietiekamās fiziskās sagatavotības dēļ. Šajā laikā mums vēl vajadzēja skriet krosus, bet mēs spēlējām ar Eiropas vadošajām izlasēm... Šīs bija tikai pirmās pārbaudes spēles, taču zaudējumi uzvedināja uz domām par taktikas maiņu.
Izmaiņām jābūt
— Kurš varētu mainīt Latvijas izlases spēles stilu, lai pēc gada Polijā mēs atkal nebrauktu mājās pēc pirmajiem trijiem mačiem? Nevar taču cerēt tikai uz Biedriņu?
— Arī Biedriņam ir nepieciešami komandas biedri, kuri viņam varētu iespēlēt bumbas. Nav jau tā, ka Latvijas valstsvienībai ir Biedriņš un vēl 11 muļķīši, kuri pārmaiņus tikai skraida pa laukumu. Par savu vietu komandā man nebija pamata īpaši sūdzēties, jo Trajkovičs bija konsultējies ar vienu no maniem kluba treneriem. Par pārējo basketbolistu varēšanu Trajkovičam īstas skaidrības nebija. To jau vien apliecina Jāņa Blūma izmantošona par otro numuru.
Treniņu un pārbaudes spēļu laikā Trajkovičam bija iespēja iepazīt katru izlases kandidātu, taču tā netika izmantota. Treniņi vairāk līdzinājās lekcijām par basketbola pamatiem. Gluži kā augstskolā, kad studenti sēž auditorijā un klausās lektoru. Nedrīkst domāt tikai par pareizu kāju darbību apspēlēšanas laikā, ja no tā cieš komandas saspēlētības veidošana. Ja izlasē būtu Stīvs Nešs, tad mēs visos uzbrukumos veidotu vienīgi pick’n’roll sadarbību? Vienveidīgā spēle uz Biedriņu beidzās ar to, ka pretinieki ar katru maču arvien labāk neitralizēja mūsu ieceres.
Uzbrukumā visiem spēlētājiem jābūt agresīviem, lai aizsargi nevarētu trijatā segt Biedriņu. Ja tas tā notiktu, tad no trīspunktnieku līnijas viņiem pilnu grozu piemestu Jānis Blūms, Kristaps Valters vai arī es.
— Cerams, ka pēc šīm spēlēm tiks izdarīti nepieciešamie secinājumi un atmiņā nepaliks tikai triumfa brīži kā, piemēram, tevis realizētais trīspunktnieks pirmā mača noslēgumā.
— Trīspunktnieks vai divpunktnieks? Tam jau pašreiz vairs nav nozīmes, jo spēles rezultāts ir apstiprināts. Tiešām ir svarīgi, lai atmiņā paliktu ne tikai emocijas, kas saistītas ar iekļūšanu finālturnīrā. Protams, izdevās izraut tik svarīgo uzvaru pār Maķedoniju, taču lieliski apzinos — tā noteikti nebija skaista spēle...
Pēc gada mūsu izlases vadošie basketbolisti būs vēl pieredzējušāki, pašā karjeras pilnbriedā. Visam vajadzētu būt kārtībā. Protams, nedrīkst pieļaut situāciju, ka viens no potenciālajiem komandas līderiem Armands Šķēle paliek ārpus izlases. Varētu piekrist izlases stingrībai šajā jautājumā, taču Latvijai nav tik plašu rezervju, kad Šķēles vieta uzreiz tiktu aizpildītu, un komanda nejustu viņa trūkumu.
Par spēlētājiem jau šaubu nav, tādēļ atliek cerēt, ka nebūs sarežģījumu organizatoriskajā ziņā. Gatavojoties Eiropas čempionātam Spānijā, neizjutām nekādas blakus problēmas, bet šovasar viss bija daudz sliktāk. Basketbolisti ir Latvijas valsts patrioti, kuri izlasē spēlē brīvprātīgi, nesaņemot atalgojumu. Izlases vadībai atliek vien nodrošināt profesionāļiem atbilstošus sadzīves un treniņu apstākļus.
Tas arī ir viss, jo mikroklimats komandā ir lielisks. To apliecināja arī trenera asistents Edmunds Valeiko, kurš pēc pārtraukuma atkal ir izbaudījis šo vienreizējo atmosfēru, tā saucamo spēlētāju savstarpējo ķīmiju, kad labi jūtas gan pieredzējušais kapteinis Uvis Helmanis, gan daudzus gadus jaunākais Ernests Kalve.
— Katrs treneris atstāj iespaidu uz basketbolista karjeru, meistarības izaugsmi. Ko ieguvi no Trajkoviča?
— Trajkoviča stiprā puse noteikti ir individuālie treniņi. Vasarā trīs reizes nedēļā piedalījos šajās divu līdz trīs stundu ilgajās nodarbībās, kurās tika izkoptas dažādas basketbola nianses, piemēram, pareiza kāju kustība vai svara pārnešana konkrētos apspēlēšanas brīžos. Trajkovičs ir basketbola fanāts, kurš šajā pasaulē dzīvo 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. To viņš prasīja arī no spēlētājiem, taču mums dzīvē ir arī kaut kas cits — vienam ģimene, citam draugi un radi. Basketbols ir gan mans darbs, gan mans hobijs, taču nevaru būt kā priesteris kalnu baznīciņā, kuram nekas cits neinteresē.
Tusētāju paaudzes laiks
— Izlases pašreizējais sastāvs izpelnījies Valda Valtera epitetu — tusētāju paaudze, no kuras jau cīņassparu nesagaidīt.
— Sezonas laikā, it īpaši ārzemju klubos, nepārtraukti koncentrējos uz basketbolu. Cits nekas neatliek — treniņi un spēles. Pēc atgriešanās Latvijā vēlos izbaudīt vasaru un atvaļinājumu. Ja es dzīvoju līdzās Sarkanam, tad kāpēc gan nevaru atnākt uz šo restorānu un atpūsties vēl pēc pusnakts? Jebkurš sportists ir izklaidējies, izklaidējas un izklaidēsies arī turpmāk kā jebkurš jauns un sabiedriski aktīvs cilvēks. Ja mēs tikai nepārtraukti tusētu, tad jau nevarētu demonstrēt pietiekami augsta līmeņa basketbolu. Izteikt apvainojumus var jebkurš! Ja iepriekš bija zudusī paaudze, šī ir tusētāju paaudze, tad nākamā būs narkomānu paaudze? Tā nav, ka basketbols Latvijā iznīks.
— Tajā pašā laikā varam būt gandarīti, ka sportisti, it īpaši basketbolisti, ir sabiedrībā tik atpazīstami, ka bieži nonāk ne tikai dzeltenās preses lappusēs, bet arī uz vāka.
— Sportistiem nekas cits neatliek kā samierināties ar šo situāciju, jo citās valstīs slavenībām ir vēl grūtāk. Nekad nebūs tā, ka es kā sportists vienmēr būšu absolūts veselīgā dzīvesveida piemērs — ēdīšu salātus, rīsus, vistas fileju, dzeršu tīru ūdeni, vakaros sēdēšu mājās pie televizora un trenēšu presīti? Tā nekad nebūs, jo katrs cilvēks vēlas izbaudīt dzīvi — viens vairāk, viens mazāk.
Ar domām par Eirolīgu
— Joprojām esi bez kluba!
— Biju pārliecināts par palikšanu Boloņas klubā, tādēļ arī netika meklēti citi varianti. Tomēr situācija klubā mainījās, dodot priekšroku pašmāju basketbolistam. Protams, bija iespēja tikt pie līguma, taču ne visu nosaka garantētais atalgojums. Iespējams, pie līguma tikšu vēl septembrī. Mans mērķis ir spēlēt iespējami labākā valsts čempionātā un Eirolīgā. Vai īstenosies šī iecere — to redzēsim visai drīz.
— Kā izvērtē izteiktos piedāvājumus?
— Ir ļoti daudz aspektu, kas nosaka izvēli. Ne tikai algas lielums, bet arī kluba perspektīvas, treneris, arī valsts un konkrētā pilsēta. Esmu spēlējis Vācijā, Beļģijā, Itālijā, tādēļ saprotu, cik grūti ir mainīt valsti, no jauna iepazīt cilvēkus, viņu dzīves uztveri. Pagaidām neesmu juridiski saistīts — man nav sievas un bērnu, tādēļ ir nedaudz vieglāk izdarīt izvēli. Kādu laiku varu atļauties dzīvot tikai sev un basketbolam, nedomājot par ģimenes dzīves apstākļiem — bērnudārziem, skolām, valodu kursiem un divām mašīnām.
— Nereti dzirdēts, ka Latvijas vadošie basketbolisti prasot pārāk lielu algu pašmāju klubiem. Vai Latvijas klubi iesaistījās cīņā par tevi?
— Mākslīga cenas celšana nenotiek, jo aģents visiem klubiem piedāvā vienādus līguma finansiālos nosacījumus. Latvijas klubu funkcionāriem gan vajadzētu apzināties, ka pašmāju basketbolistiem tomēr tiek maksāts vairāk. Tā ir normāla Eiropas basketbola pieredze.
Šovasar konkrētus līguma piedāvājumus no Latvijas klubiem neesmu saņēmis. Viena no komandām gan izrādīja pastarpinātu interesi par mani, apjautājoties draugos par maniem plāniem, par vēlamo līguma summu... Uz šādiem piedāvājumiem varu atbildēt vienīgi šādi — vienu miljonu un daļu no Kanāriju salām! Vēl gan bija zvans no kāda kluba menedžera ar piedāvājumu tikties.
Renārs BUIVIDS
Kristaps Janičenoks
Latvijas izlases basketbolists
Dzimis 1983. gada 14. martā Rīgā
Augums, svars 1,96 m, 93 kg
Ampluā uzbrucējs
Karjera Brocēni/LMT, BK LMT, Skonto, Liege Basket (Beļģija), Telekom Basket (Vācija), Orlandina. Climamio, Teramo, Upim (visas Itālija)
Panākumi Latvijas izlases spēlētājs 2005. un 2007. gada Eiropas čempionāta finālturnīros, Latvijas U—16, U—18, U—20 izlašu dalībnieks
Statistika 2009. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra sešās spēlēs vidēji 35,5 minūtes,16,2 punkti, 3,5 atlēkušās bumbas, 2,0 rezultatīvās piespēles, 1,8 pārtvertās bumbas, metienu precizitāte: divpunktnieki — 34/19, trīspunktnieki — 36/15, soda metieni — 17/14