Tomēr 21. gadsimta cilvēkiem saspiestība uz kuģa klāja, kas pakļauts visiem dabas niķiem, varētu likties ne tikai neierasta, bet pat apgrūtinoša. Rupji rēķinot, katram kuģotājam jāsamierinās ar mazāk nekā kvadrātmetru lielu platību, kurā jāpamanās gan ieturēties, gan atpūsties. "Būs grūti kārtīgi atpūsties, gulēšanas apstākļi ir smagi – nevarēs taču atlaisties tieši tad, kad vēlaties. Šādos ceļojumos nekad nevar arī kārtīgi pieēsties, un ar katru dienu tas uzkrājas un kļūst aizvien sliktāk un sliktāk," sarunā ar BBC stāstījis viens no vecākajiem apkalpes locekļiem Ēriks. Par tādām ekstrām kā ūdensklozets vai duša jāaizmirst uzreiz – dabiskās vajadzības nāksies kārtot gluži kā senajiem vikingiem – pār kuģa bortu vai kādā koka spainīti. Jau relatīvi mierīgos laika apstākļos uz kuģa klāja tas nav diez ko vienkārši izdarāms, un pat grūti iztēloties, kas notiek vētras laikā. Kā liecina AP aptaujātie sinoptiķi, 1900 kilometru garā ceļojuma laikā vikingu mantinieki varētu iekļūt vismaz pāris nopietnās vētrās.
Turklāt nav nekādas nojausmas, kā šādos aptākļos uzvedīsies kuģis, kuru tomēr būvējuši nevis senie vikingi, bet gan mūsu pašu laikabiedri. Tiesa, izmantojot vikingu tehnoloģijas (viņi, piemēram, nav lietojuši zāģus, un visi koki, no kuriem darināts kuģis, apstrādāti ar cirvja palīdzību) un visu pieejamo informāciju, tomēr zināmas bažas pastāv. Jaunzēlandietis Dilans, kuram jau izdevies izbraukt ar kuģi, saka, ka tas pamatīgi ierokoties pat 3,5 līdz 4 metrus augstos viļņos un pie pakaļgala tikai kādi divi centimetri borta neļauj ūdenim applūdināt klāju. Kas notiks, ja viļņu augstums sasniegs sešus metrus? Par to apkalpe, kuras pienākumi jau ir strikti sadalīti, pagaidām cenšas nedomāt. "Vislielāko risku rada laika apstākļi un tas fakts, ka mēs patiešām kuģosim pa ļoti bīstamām vietām," sacījusi vikingu vēstures pētniece Luīze, kura ir viena no 20 sievietēm komandā.
Jūras ērzelis, kas tiek uzskatīts par lielāko jebkad rekonstruēto vikingu karakuģa kopiju, būvēts, pamatojoties uz 1962. gadā Roskildes ostā atrasta vraka atliekām. No vēstures avotiem izdevies noskaidrot, ka tas bijis karakuģis Skuldelev 2, kas būvēts ap 1040. gadu Īrijā un 11. gadsimta vidū piedalījies daudzās jūras kaujās, bet gadsimta beigās līdz ar četriem citiem kuģiem nogremdēts Roskildes fjordā, lai pasargātu Dānijas krastu no Norvēģijas vikingu iebrukuma. Jāatgādina, ka Roskilde laikā no 11. līdz 12. gadsimtam bija nozīmīgs vikingu politiskais un tirdzniecības centrs un ziemeļnieku kuģi no šīs vietas burāja pat līdz Konstantinopolei, kas tagad tiek saukta par Stambulu.
2000. gadā Roskildes vikingu kuģu muzeja dokos sākās kuģa rekonstrukcija, kurā piedalījās speciālisti no Dānijas, Fēru salām, Norvēģijas un Ālandu salām, izmantojot vikingu laika metodes un toreizējo darbarīku atdarinājumus. Darbs ilga četrus gadus.
Kuģis ir 30 metrus garš, gandrīz četrus metrus plats, tā iegrime ir 0,9 metri, bet buras laukums – 120 kvadrātmetri. Būvē izmantoti 300 Dānijā auguši ozoli un 7000 dzelzs naglas un skavas. Tiek lēsts, ka laba ceļavēja apstākļos kuģis var sasniegt vismaz 15, bet, iespējams, pat 20 mezglu ātrumu. Starp citu, apkalpes jaunākajam loceklim ir 16 gadi, bet vecākajam – 64 gadi. "Visus vieno viens fakts – mēs esam mazliet jukuši," atzinis 46 gadus vecais dānis Klauss Oreskovs.
