Senās Divupes tempļi

Tomēr līdzīga paskata būves cilvēki radīja vēl tad, kad akmens piramīdu arhitekti paši vēl nebija nemaz ieplānoti. Diemžēl mūsdienās šīs celtnes praktiski nav saglabājušās, jo, izmantojot tobrīd pieejamos materiālus, neko mūžīgu, acīmredzot, nevarēja uzbūvēt. Neskatoties uz to, daļa no šiem cilvēces vēstures pieminekļiem ir izdevies atrast, bet nekādu labumu tas šobrīd nedod, jo vienkāršam mirstīgam pētniekam tas ir grūti pieejams loms – kā nekā tās atrodas vietā, kur braukā amerikāņu hammeri un Toyotas ar vietējiem, kam palagos satītas galvas, bet rokās vīd vecais labais Kalašņikovs.

Seno Divupi savulaik apdzīvoja šumeri – tauta ar ambīcijām un vēlmi pierādīt sevi, ja ne citiem, tad vismaz dievam, ko pielūdza, tāpēc bija nepieciešams būvēt pamatīgus monstrus. Tomēr tas ir tikai virspusējs spriedums par lietām, ko mūsdienu cilvēkam ir grūti saprast.

Patiesībā tempļa loma senajā sabiedrībā ir nenovērtējama. Tolaik dievu panteons bija ļoti plašs – gandrīz katrai sevi cienošai apdzīvotai vietai bija savs sargātājs – dievs, kam uzticējās. Tomēr jau šeit manāmas pirmās kapitālisma iezīmes – dievs neko pa brīvu nedara, šī iemesla dēļ ir nepieciešams upurēt kaut ko no sava saimniekošanas gala produkta. Un cilvēks jau arī neies ziedot sava likteņa lēmējam pie kaut kāda mājas pakša – šim iemeslam ir nepieciešama vieta, kur to darīt. Domāts – darīts: izmantojot tobrīd pieejamos materiālus – mālu, šumeri saķepināja ķieģeļus un sāka būvēt milzīgas būves – zikurātus. To augstums sasniedza pat 50 metrus. Pašā celtnes virsotnē atradās attiecīgā dieva templis. Celtnes terases bieži tika apstādītas ar augiem – izskatījās ļoti iespaidīgi. Lai novadītu lieko ūdeni bija izveidotas speciālas drenāžas sistēmas.

Uzbūvētais templis nu kļuva par visas apkārtējās sabiedrības galveno objektu un drīz vien ap to savācās pulka daudz cilvēku. Sākumā par tempļa galveno priesteri kļuva vietējais valdnieks, bet laika gaitā priestera un valdnieka funkcijas nodalījās. Tomēr templim vienmēr bija pamatīgas priekšrocības valdnieka acīs. Tas noveda pie straujas tempļa ienākšanas ekonomiskajā dzīvē. Mēģinot izlūgties dievu labvēlību tam tika sadāvināts gan zelts, gan sudrabs, gan mājputni, gan kazas, gan pat visai ievērojamas zemes platības. Ja zeltu un sudrabu varēja uzkraut sev virsū kā rotas, bet lopiņus apēst, tad zemi gan nevarēja tik vienkārši ekspluatēt. Tā tika iznomāta vietējiem zemniekiem, kas nu laimīgi varēja šo zemi apstrādāt, kaut kādu daļu no savas saražotās produkcijas atdodot templim.

Tai pat laikā tempļos sāka attīstīties zinātne: tā kā daļai no tempļa apkalpojošā personāla – jebšu priesteriem, nevajadzēja doties sēt labību, vai rakt grāvjus, bet sākt tirgoties, tad utilitāras nepieciešamības dēļ vai arī vienkārši garlaicības mākti tie sāka rēķināt, pētīt zvaigznes un vilkt strīpiņas māla plāksnītēs, kas beigu beigās izrādījās visai noderīgi – tāpēc to vajadzēja iemācīt arī jaunajiem censoņiem. Rezultātā radās pirmās skolas.

Ar savu lielumu templis varēja iedvest gan drošības sajūtu, gan, gluži pretēji, arī bijību vai pat bailes. Laikam ejot par milzīgajām un, dažkārt pat noslēpumainajām būvēm, sāka rasties mīti. Visplašāk pazīstamākais laikam būs Bībelē aprakstītais Bābeles tornis. Kuru ceļot Dievs sadusmojās un sajauca cilvēkiem valodu. Galu galā grieķi Divupes zikurātus nokristīja par “Gaisa dārziem” un nosauca par pasaules brīnumu.

Mīti radās arī tāpēc, ka neviens parasts mirstīgais pašā tempļa virsotnē protams nekad netika – kā nekā – dieva māja. Vai kāds nepiederīgs mūsdienu mirstīgais var nokļūt Ā.Š. „Mākoņos”?

Visbeidzot jāpiemin, ka tempļi agrāk vai vēlāk gāja bojā – gan Divupes reģiona plūdos, gan karos ar kaimiņiem, gan vienkārši tāpēc, ka radās citi dievi.