Piedzīvoju, cik bagāta var būt diena kopā ar kādu Ņujorkas bomzi.
Vasaras sākumā biju aizskrējis uz Ņujorku - mazliet pamācīties, pabaudīt citu kultūru, izvēdināt galvu. Teātra izrādes, kā biju ieplānojis, neredzēju, taču nesūkstos - man pilnīgi pietika ar šajā pilsētā satiktajiem cilvēkiem.
Jau pirms brauciena zināju galveno stāstu par ņujorkiešiem. Kāds piezvana savam paziņam un saka: "Aizejam šodien iedzert vienu aliņu!" Uz to viņam atbild: "Pag', pag', tūlīt apskatīšos! Vai nākampiektdien astoņos piecpadsmit der?" Respektīvi, viņiem viss ir saplānots nez cik ilgu laiku uz priekšu, jo tur daudzi tiešām darbojas kā skrūvītes.
Lūk, un šajā steidzīgajā, nemierīgajā un pa minūtei sariktētajā Ņujorkā netālu no Centrālparka sēdēja kāds vīrs, gadus četrdesmit piecus vecs, sirmiem rugājiem, ādas biksēs un jakā - tāds mazliet aizkavējies hipijs, un strinkšķināja ģitāru. Bomzītis. Cilvēks, kurš bišķiņ tā kā ignorēja to visu lielo skriešanu un ņemšanos apkārt, taču tajā pašā laikā arī nenīkuļoja.
Bomzītim priekšā bija cepure, kurā dažs, garām ejot, arī kaut ko iemeta. Nezinu, kā viņš to dabūja gatavu, bet man gribējās viņam iedot daudzāk naudiņas. Iemetu arī. Ieskatījies cepurē, vīriņš noteica: "O, vecīt, ņem atpakaļ! Man šķiet, ka tev to pašam vairāk vajag." No bomža dzirdēt šādus vārdus... Vārds pa vārdam un sākām pļāpāt. Mana angļu valoda nav tik spēcīga, lai es varētu ar cilvēkiem ļoti eleganti sarunāties, bet ar viņu kaut kā tā saruna aizgāja. Viņš man prasīja, ko es darot Ņujorkā. Atbildēju, ka vienkārši slaistos un mēģinu saprast, kas te notiekas. "Paslaistīsimies kopā," viņš man saka. Tā mēs arī abi visu dienu noslaistījāmies.
Vīriņam teicu, lai viņš tik dzīvo savu ierasto dzīvi, bet es - viņam līdzi. Lai rāda visu, kas viņam šķiet apskatīšanas vērts.
Kopā ar Čārlzu (tā sauca manu jauniegūto paziņu) es Ņujorku iepazinu daudz savādāku, nekā biju zinājis līdz šim. Viņš mani aizveda uz kinoteātriem, kur rāda tikai garšīgas filmas - tādas, kuras pie mums baudāmas Kinogalerijā: amerikāņu netakarīgās un labu Eiropas kino. Izstaigājām Čārlza iemīļotās grāmatnīcas, no kurām vienu es pat zināju - to man bija ieteikušas paziņas Latvijā, ka tajā esot atrodams šis tas labs. Iegriezāmies ēstuvēs, arī īstos ūķos, kuros lāgā negribējās ne ēst, ne runāt, neko. Bija vien jāsecina, ka Ņujorkā tie augšu griesti patiešām ir šausmīgi augsti, bet padibeņi diezgan padibeniski. Lai izvēdinātu galvu, paņēmām laivu un un izvizīnājāmies pa dīķi Centrālparkā. (Smejas.) Varens komplekts bija: nedaudz saņurcīta izskata bomzis un tāds pieglausts jauneklis. Pēc vizināšanās vairākas stundas nosēdējām metro - vienkārši tāpat, lai paskatītos uz cilvēkiem. Lēni, nesteidzoties. Jo tas ir tik baisi skaisti - iet, kur sajūtas rāda, darīt to, ko tajā brīdī visvairāk gribas. Turklāt tāda cilvēka cilvēka sabiedrībā, no kura negribas šķirties. Ar kuru iespējams eleganti nosist laiku. Starp citu, Vonnegūtam ir tāds teiciens, ka negaidīts ceļojums ir kā Dieva pasniegtas deju stundas.
Čārlzs izrādījās nevis šāds tāds bomzītis, bet iepriekšējā dzīvē bijis augsta līmeņa profesionālis, advokāts, kurš krietni pelnījis. Ļoti inteliģents cilvēks. Dzīvē visu izdarījis - izglītojies, pa karjeras kāpnēm pakāpies, turīgs kļuvis, bet tad visu pametis un sācis klaiņot. Kāpēc tā noticis, Čārlzs lāgā nebribēja teikt. Vai nu sirds viņam aizlūzusi par kaut kādām dzīves nedienām, vai vienkārši sailgojies pēc miera, nezinu, bet no skrejošā karuseļa viņš izlēcis. Manuprāt, tas ir skaisti!
Nākamajā dienā pēc mūsu klejojumiem pa Ņujorku man bija jābrauc prom. Čārlzs, negribēdams atvadīšanos ar daudzpunktēm, teica: "Neko daudz nevāvuļo, vienkārši pasaki, ka mums bija viena ļoti laba, skaista kopā pavadīta diena. Un ka mēs rīt noteikti sazvanīsimies, lai sarunātu, ko darīsim tālāk." Tas bija mūsu kārtējais jociņš - piekodināt viens otram, lai piezvana, un neapmainīties ar tālruņa numuriem.
Šis stāsts ir par to, ka tu parasti satiec tos cilvēkus, kurus tev lemts satikt. Varbūt man tiešām tajā brīdī bija kaut kas tāds vajadzīgs, jo - kas meklē, tas atrod. Esot kopā ar Čārlzu, redzēju, ka ir iespējams pret visu attiekties tā vieglītēm. Ja kāds dara kaut ko sliktu, piemēram, bļauj virsū, ļaut viņam izārdīties, nesaspringt. Jo acīmredzot ir tādas situācijas, kad otrs nevar iztikt bez bļaušanas. Reiz vienā ēstuvītē Čārlzs izvēlējās hamburgeru, bet apkalpotāja viņam pasniedza pavisam ko citu. Kad viņš iebilda, sieviete sāka uz viņu kliegt: "Ko tu te vazājies? Vai tu vispār spēj samaksāt?!" Čārlzs noklausījās ko viņa ber, un tad atvainojās sievietei vēl un vēlreiz. Izturējās pret viņu ar ļoti lielu toleranci, iecietību.
