Žurnāla „Rīgas Laiks” janvāra numurā:
• „Sapņos mani varoņi dzied”: intervija ar aktieri Ģirtu Ķesteri
• Manas zvaigznītes Spasas torņa smailē: Ieva Lešinska Maskavā pēc trīsdesmit gadiem
• „Mums beidzot ir jāsaprot: bankas neko neražo.” Heiners Flasbeks par paniku finašu tirgū
• Dēkainais nīcības vējš: Pauls Bankovskis Pompejos, laikā sastingušajā pilsētā
• “Kino skaistākā īpašība ir tāda, ka tas vēl joprojām vienmēr ļauj mums strīdēties.” Stāsts par Franču jauno vilni
• Anita Naira, vārds ar spēku: intervija ar indiešu rakstnieci
• „Viņš nebija vienīgais lietuviešu mākslinieks, kurš tonakt šāva.” Helēna Demakova par savādo lietuviešu mūsdienu mākslu
• Lasiet vēl arī par to, kāds Valdim Zatleram un Gundaram Bērziņam darāms Sarkanā tilta tirgū, par patriarha Aleksija otro nāvi Krievijas medijos, par to, vai latvieši vienmēr bija latvieši, kā arī dažas anekdotes par krīzi
Fragments no žurnāla "Rīgas Laiks" janvāra numurā publicētās intervijas "Laimīgs es esmu tad, kad es raudu"
Ar Dailes teātra aktieri Ģirtu Ķesteri sarunājas Ilmārs Šlāpins
Rīgas Laiks: Tu savus varoņus redzi sapņos? Ko viņi tur dara – to pašu, ko uz skatuves, vai kaut ko citu?
Ģirts Ķesteris: Visbiežāk viņi dzied. Viņi nedzīvo kaut kādu savu suverēnu dzīvi, neblandās tur pa vīnogulāju laukiem, nenodarbojas ar seksu, viņi pilda tās pašas konkrētās skatuviskās funkcijas. Bet tā nav nekāda apsēstība, vienkārši varonis ir mani pilnvarojis dzīvot kopā ar viņu mazliet ilgāk, nevis tikai to laiku, ko uz skatuves. Par spīti tam, ka es mēģinu veselīgi distancēties. Patiesi, patiesi. Divdesmit trīs gadu vecumā, kad es tikko ienācu Valmieras teātrī, man vēl bija sajūta, ka ar to visu jādzīvo divdesmit četras stundas diennaktī. Kā Kroders bija teicis – tā ir misija, mana izvēle būt šajā profesijā ir kaut kāda misija. Tagad es par to pasmaidu, jo tas tā nav. Tā vienkārši bija izvēle, nekādu misiju reliģiskā vai sabiedriskā nozīmē es neizjūtu. Bet tas, ka viņi tur pa sapņiem blandās, tas jā.
RL: Bet tu sapņos nošķir viņus kā citu personu?
Ķesteris: Nē, nu viņam ir mans veidols. Tas nav kaut kas draudīgs vai nedabisks. Viņam ir mans veidols, bet viņš vienalga ir tēls. Viņš ir skatuves personāžs.
RL: Ko nozīmē – tēls? Ko tas nozīmē aktieru valodā?
Ķesteris: Mēs šobrīd nodarbojamies ar Dostojevska “Spēlmani” pie Romāna Kozaka. Man tur jāspēlē tāds francūzis De Grijē, kas vācu kūrortā iemaldījies krievu kompānijā – kā tas soms no filmas par krievu makšķerēšanu. Un, ko mēs darām – pirmo mēnesi, veidojot tēlu, mēs kratāmies vaļā no meliem. Jo sākumā mēs visi melojam, iemācāmies kaut kādas rindiņas, tekstus, aptuvenas attiecības, priekšstatus, uzejam uz skatuves un nodarbojamies ar meliem tāpēc, ka – tā vai citādi – jebkurš aktieris ir tendēts uz ātra rezultāta iegūšanu. Nonākot attiecībās ar partneriem, kolēģiem, režisoru, mēs vienmēr gribam sasniegt perfekcionismu. Neatkarīgi no tā, kas mēs esam – Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa vai Kristīne Nevarauska – mēs gribam izpatikt “tētim” šajā procesā. Dabūt labu atzīmi par konkrētās dienas darbu. Bet tas process ir tik ļoti ilgstošs, ka jāmaina domāšana. Un tur ir vesela metodoloģija. Man konservatorijas laikā palaimējās lasīt Mihailu Čehovu. Izdrukās, tādā mazā grāmatiņā. Blakus Staņislavskim, kas toreiz bija obligāts, es uzzināju par Čehova metodēm, kas balstās uz iztēli, tas ir diezgan skrupulozs process: iztēle, psihofizika, atmosfēra kā darbības veids. Tas viss palīdz veidot tēlu. Tāpat arī paņēmieni, ko man iemācīja mans pirmais skolotājs Valentīns Maculēvčs – meklēt atšķirīgo, kas atšķir tevi no tēla. Domāšanā, manierēs, kustībās. Līdz pat tam, ka tev ir jābrokasto kā tēlam, turēt dakšiņu tēlam raksturīgā veidā.
RL: Tas ir, meklēt nevis līdzīgo, bet gan atšķirīgo?
Ķesteris: Jā, jo mēģinot atdarināt tēlu, mēs to pievelkam sev klāt, un tur sākas meli. Un pašanalīze tikai traucē normāli distancēties. Es atceros, kā “Drakulā” mēs sēdējām uz skatuves – Skrastiņš un Ķesteris kā Džonatans un Rahula intervijas laikā. Džilindžers pateica, ka tā varētu runāt Cilinskis ar žurnāla “Sieviete” žurnālistu. Un tajā brīdī es sapratu, ka, maksimāli tuvinot lietas sev, tu nonāc stulbā situācijā, tu nodarbojies ar melošanu. Un, līdz ko parādās tēls, tu esi brīvs.
RL: Vai tās iemiesošanās tehnikas ir atšķirīgas, teiksim – tev un citiem Dailes teātra aktieriem?
Ķesteris: Es domāju, ka jā. Ir izvēles iespējas, jo apmācības sistēmā jau neviens nedod konkrētu metodi. Aktieri tiek iepazīstināti ar dažādām skolām. Vienīgais, par ko mums nav nekāda priekšstata, ir Strasberga skola. Latvijā nav neviena, kas būtu gājis tai cauri un šobrīd ar to nodarbotos. Staņislavskis, Čehovs, Gratovskis – tas ir tas pieejamais. Un no tā tu izvēlies, veido savu paņēmienu kopumu, kas palīdz tieši tev. Īsti perfektas metodes, kā nonākt pie tēla, nav. Pārējais ir režisora ziņā. Bet aktieri ir ļoti atšķirīgi. Arī laika ziņā tas darbs ir atšķirīgs. Romāns Kozaks apgalvo, ka “Spēlmaņa” iestudēšanai vajadzētu divus gadus. Bet mēs ar to nodarbosimies pusotru mēnesi. Un te kļūst skaidrs, ko domāja Mihails Čehovs, sakot, ka pret tēlu nedrīkst izturēties vardarbīgi. Jebkura piespiešana vai sasteigšana noved pie jauniem meliem un rezultāta, kas ir tālu no pilnības.
RL: Mani vienmēr ir interesējis, kas notiek ar izrādi pēc pirmizrādes – pēc mēneša, gada? Kā to ir iespējams atkal un atkal spēlēt? Un kāpēc bieži izrāde ar laiku kļūst labāka? Lai gan var būt arī otrādi.
Ķesteris: To procesu ir grūti pakļaut analīzei. Strādājot vienas nedēļas laikā četrās izrādēs, četrās dažādās tēlu sistēmās, ir jāprot maksimāli ātri nonākt pie vajadzīgā rezultāta. No tā ir atkarīga ne tikai izrādes veiksme, bet arī turpmāka tās eksistence uz skatuves. Šajā ziņā es apbrīnoju Klintu Īstvudu, kurš ar minimāliem līdzekļiem, ar minimālām pārvērtībām spēj transformēties savos tēlos. Bet viņš gandrīz vienmēr paliek tāds pats. Atšķirībā no Roberta de Niro, kurš katrā savā lomā ir pilnīgi atšķirīgs. Par Dastinu Hofmanu vispār nerunāsim. Bet tas ir kino. Tas notiek īsā laika distancē. Ar skatuves pirmizrādi saistītās lietas notiek ļoti sasteigti, visā pasaulē tas šobrīd jau ir vienādi. Arī Ņekrošum vairs neviens nedod gadu, bet tikai trīs mēnešus, lai sagatavotu izrādi. Tādi ir budžeti. Un tas nozīmē pilnīgi citas prasības gan pret aktieri, gan pret režisoru. Tev ir jābūt maksimāli gatavam strādāt. Es nezinu, vai man tas patīk, vai nepatīk, bet izrādei jābūt gatavai konkrētajā vakarā. Kāpēc izrāde pēc tam kļūst labāka? Varbūt izveidojas tēlu attiecības jau citā līmenī. Pirmizrāde bieži vien ir saistīta ar neapzinātiem procesiem. Tā notiek, pateicoties atkailinātiem nervu galiem un īpašai spriedzei, pateicoties īpašai vēlmei, lai tā notiek. Visgrūtākā ir nākamā izrāde pēc pirmizrādes. Tad parādās skaidrāks skatījums un apziņa, ka darbs sākas no 1. abonementa. Kad cilvēks pārtrauc domāt par kaut kādiem atskaites punktiem. Aktiera egoisms jau ir neizmērojams, un visā tajā sistēmā, kas saistīta ar recenzijām un “āboliem”, ko piešķir kritiķi, pirmizrāde ir atskaites punkts. Aktieris ir disponēts sasniegt rezultātu uz pirmizrādes vakaru, aizmirstot par to, ka īstā izrādes dzīve sākas pēc tam. Agrāk, pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem rakstošie kritiķi nāca uz izrādēm vairākas reizes – uz pirmo, piekto un desmito, tad veidojot plašākus aprakstus. Bet šobrīd viss koncentrējas uz pirmajām divām izrādēm. Un aktieris to jūt, lai arī neapzināti. Tikai pēc tam, kad šī atskaite ir beigusies, viņš var koncentrēties uz tēlu attiecībām. Sākt dzīvot.
Intervijas turpinājumu lasiet žurnāla jaunākajā numurā.