Latvijā un pasaulē » No vēstures

Droši vien katrs sevi cienošs Latvijas iedzīvotājs kaut reizi sev mūžā ir uzdevis jautājumu – kāpēc Igauņiem ir tik daudz salu, bet Latvijai nav nevienas? Jautājums, droši vien, izskanēja runājot vai domājot par to nelielo saliņu Rīgas jūras līča vidū, kuras piederību mūsu zemītei tik daudzi vēlētos.

Turpinot jau iesākto tēmu par Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbību, jāmin nākošās pasaules vietas, kurām savu darbību aktivizēja šī organizācija.

Ik pa laikam presē un citos masu medijos parādās ziņas, kas cieši saistītas ar vienu no pasaulē lielākajiem drošības dienestiem – CIP, jeb pilnā nosaukumā – Centrālo izlūkošanas pārvaldi. Vienubrīd tiek klāstīts par CIP slepenajiem cietumiem, citā atkal parādās ziņas par to, ka CIP tiek aizliegts, vai, savukārt, pilnīgi pretēji – atļauts pielietot kādu no spīdzināšanas veidiem.

Kā jau pierasts, tad lielākie ķīviņi parasti notiek starp kaimiņiem. Cik nav dzirdēts par gadījumiem, kad kaimiņi viens otram ir gatavi rīkli pārgrauzt pat par šķietami nenozīmīgām lietām – kaut vai kam pieder ābele, kas pamanījusies izaugt tieši uz zemes robežas.

Laikam tikai retajam pat Latvijā ir jāskaidro, kas ir Hārlema. Domāju, ka arī Ņujorkieši ļoti labi zina, ka šajā rajonā labāk nerādīties, gadījumā, ja pašam nav tumša ādas krāsa, vai vismaz kāds automāts padusē.

Poļu pagrīdes armijas Armia Krayova mērķis bija izcīnīt Polijai neatkarību. Tā kā Polijas teritorija atradās vācu kontrolē, dziļi frontes aizmugurē, tad sacelšanās organizēšana šādā situācijā bija pilnīgi bezjedzīga. Situācija mainījās 1944.gada otrajā pusē, kad frontes liesmas vēlās atpakaļ uz Eiropas vidieni. Polijai strauji tuvojās padomju karaspēks, tāpēc poļi, labi apzinādamies, kas tos sagaida padomju režīmā, izlēma sacelties, šādā veidā atbrīvojot Poliju vēl pirms Sarkanās armijas ienākšanas; tas ļautu poļiem izvairīties no okupācijas un kļūt par līdzvērtīgiem sabiedroto puses karotājiem.

Otrā pasaules kara laikā Eiropā darbojās vairākas pretošanās kustības. Viena no iespaidīgākajām un masveidīgākajām kustībām izveidojās Polijā. Šīs kustības lielākais panākums bija Varšavas sacelšanās organizēšana, kas ilga no 1944.gada augusta sākuma līdz šā paša gada oktobrim.

Nepilnu gadu atpakaļ kāds paziņa man visai aizrautīgi stāstīja par kādu dīvaiņu koloniju netālu no Lielbritānijas krastiem. Biju jau galīgi aizmirsis par tādas esamību, kad klejojot tīkla plašumos, netīšām uzdūros šīs nelielās pašpasludinātās valstiņas mājas lapai.

Katru dienu pasaulē tiek pārspēti vairāki rekordi – cits noskrien 100 metrus ātrāk nekā viņa sāncensis, cits, savukārt, uzbūvē augstāko kāršu namiņu, vai sabāž vairāk makaronus ausīs. Rekordi mēdz būt dažādi – gan sportiski, gan noderīgi, gan, visbiežāk, pilnīgi bezjēdzīgi un pat smieklīgi.

Jau tuvākajā laikā Ģenerālprokuratūra, iespējams, vērsīsies Saeimā ar lūgumu lemt par imunitātes noņemšanu Saeimas priekšsēdētājam Indulim Emsim (ZZS), kurš tiekot turēts aizdomās par nelikumīgu naudas pieņemšanu, šodien raksta interneta medijs "Republika.lv".

Ja Latvijā Molotovs cilvēkiem asociējas ar pirms 68 gadiem noslēgtu līgumu starp divām lielvalstīm, kurā sīki un smalki aprakstīts kā šīs valstis sadalīs Austrumeiropu, tad citās pasaules zemēs PSRS ārlietu tautas komisāra vārds tiek saistīts ar kādu visai ugunīgu šķidrumu. Ugunīgu šī vārda tiešajā nozīmē, jo tieši degmaisījuma pudeles iemantojušas leģendāro „Molotova kokteiļa” nosaukumu.

Pāris nedēļu pirms Gogoļa ielā tiks atklāts piemineklis Žanim Lipkem un visiem, kuri glāba ebrejus holokausta laikā, apgānīts viņa kapakmens Otrajos Meža kapos, šodien raksta laikraksts "Neatkarīgā".

Patiesībā stāsts ir gaužām traģisks un, vairāk vai mazāk, skar mūs visus, jo notikumi, kas sekos turpinājumā..., ir norisinājušies tepat kaimiņvalstīs un cietēji bija cilvēki, kas tikai vēlējās redzēt brīvu savu dzimteni.