Kultūra un māksla » Filmu recenzijas

Misters Kventins Tarantino ir atgriezies ar filmu, kura apzināti vēlas izskatīties lēta, jo filmas iedvesmas avots ir dažādi kino atkritumi. Prastais, lētais, banālais nereti var kalpot arī kā mākslas forma vai vismaz iedvesmas avots.

Marvel komiksu saimes visneinteresantākā kompānija cenšas apliecināt sevi vēlreiz, jo 2005.gadā tas īsti neizdevās. Vai Sudraba Sērfotājs izglābs no negoda Fantastisko četrinieku un filma nebūs kārtējā izgāšanās?Intriga ir pamatīga, tur šaubu nav.

Bija Oušena banda, tad Oušena ducis un visbeidzot ir iznācis Oušena velna ducis, kas ir velnišķīgi pārbāzts ar Holivudas zvaigžņu vīriņiem dārgos uzvalkos un saulesbrillēs.

Kaut kur, nezin kur, jeb Slovēnijā, sapulcējas labi situēti ļaudis un kairina savus notrulinātos sajūtu orgānus un skatītājus. Vārdu sakot ir kārta otrajam Hosteļa ekskrementam un šoreiz asinis šķiedīs trīs VIŅAS nevis VIŅI kā pirmajā daļā.

Vēl viena pilnīgi nekaitīga romantiskā komēdija no Hjū Granta ierastā repertuāra un, par laimi, deģenerācijas koeficents ir pietiekoši zems, lai to pilnīgi mierīgi varētu arī noskatīties bez vieglas nelabuma sajūtas.

Vēsturiskā drāma Goijas rēgi laikam ir iznākusi nepateicīgā laikā, jo nomācoši lielai daļai kino skatītāju noteikti nebūs pa spēkam fiksēt savu nenoturīgo uzmanību uz pagarās filmas detaļām un vēl jo vairāk apgrūtināti jutīsies tie, kuriem patīk tikai un vienīgi izklaide un ir absolūta alerģija pret vēsturi.

Ja jums kādreiz nākas redzēt, ka kāds līdzcilvēks taisās uz viņsauli un sagribas nabaga dvēseli glābt, tad pēc šīs filmas noskatīšanās sapratīsiet, ka nevajag nemaz censties, jo būs tikai sliktāk. Lai jau, lai...

Zaļais kino briesmonis Šreks ticis jau līdz trešajai daļai un visa pasaku mašinērija kustas ierastajā ritmā atstājot pamaz vietas pārsteigumiem. Vecie joki un popkultūras citāti trešajā piegājienā priekš visiem tiem, kam patika pirmā un otrā daļa.

Jebkurā astroloģiskajā prognozē ir iespējams iekļaut paredzējumu, ka tā vai cita horoskopa zīmē dzimušais, iespējams, dosies uz labākiem medību laukiem. Tā noteikti varētu būt visticamākā prognoze no visām, jo kādreiz tas neizbēgami piepildīsies. Filmas galvenais varonis rūpējas par to, lai tā notiktu biežāk.

Holivudas pirātu grāvēja trešā daļa ir klāt un liecina, ka nav ticis žēlots ne laiks, ne nauda. Grandiozi krāšņais pirātu stāsts ir pārbagāts ar specefektiem un iespaidīgiem skatiem. Kases pildās un ļaudis šķiet apmierināti.

Nav jābūt apveltītam ar spējām redzēt nākotni apmēram divu minūšu diapazonā, kā to spēj Nikolasa Keidža attēlotais varonis, lai samanītu, ka Pareģa autoram Lee Tamahari, ir izdevies izrauties viņpus veselā saprāta robežām un ienest jaunas vēsmas spriedzes filmu novirzienā.

Īsti nemāku izskaidrot, ko nozīmē jēdziens „trash moovie”, bet skatoties šo kino gabalu intuitīvi nāk apskaidrība. Ja vienā maz budžeta filmelē var iebāzt „urlu” estētiku, starpsugu attiecības, briesmīgu fona mūziku un smieklīgus specefektus, tad tas nekas cits nevar būt.

Ja gribiet uz kino aizvest savu mazo brāli, māsu, bērnus vai arī, ja pašiem ir vēlme noskatīties, kaut ko nesamaitāti nevainīgu, tad šī nu reiz ir tāda filma. Pēc Katrīnas Petersones grāmatas motīviem veidotā filma piedāvā mazliet naivu, bet nepārsaldinātu stāstu.

Ja ievērojāt, tad kino pašlaik demonstrē jaunos bruņurupuču-tīņu-mutantu piedzīvojumus un tas notiek vienlaicīgi ar „Kalniem ir acis 2” – filmu, kurā savukārt siro radioaktīvie tuksneša mutanti. Atliek secināt, ka viss notiek...

Šausmu filmas ir specifisks kino novirziens un šo filmu mērķauditorija arī noteikti ir ar īpašām vajadzībām. Šādu produktu ražotājiem vaiga sviedros ir jānopūlas, lai patērētājs justos apmierināts, kas šajā gadījumā nozīmē nobijies. Mērķim netiek žēlots ne kečups, ne grima tonnas.

Ja kāds režisoru Džoelu Šūmaheru spētu atrunāt no filmas veidošanas, tad pasaulei būtu aiztaupītas šīs šausmas, ko autors lepni dēvē par filmu. Diemžēl ir par vēlu un šo cilvēku-konveijeru nespēj apturēt neviens. Autora divdesmit trešais lolojums kā komēta traucas Latvijas virzienā.

Zirnekļcilvēks ir kārtējais brīnums, kas no komiksu pasaules ierāpojis kino pasaulē. It kā nebūtu gana jau ar to, ka vienu fiktīvu tēlu izmanto otrreizējai pārstrādei, zirnekļcilvēka sāga piedzīvo jau 3 kinoversiju.

Pieņemsim, ir pagājusi gara darba nedēļa un cilvēks vēlas izklaidi. Viņš traucas uz kinoteātri, lai saņemtu kustīgo bildīšu masāžu, kas liek smieties, raudāt un uz mirkli aizmirst līzinga maksājumus. Ja izvēle ir Edija Mērfija komēdija Norbits, tad saturaties dāmas un kungi, jo tā tik ir komēdija ne- pa- jokam.

Neapšaubāmi ir vajadzīgs liels talants, lai vienā filmā harmoniski un jēgpilni apvienotu sirreālas pasakas motīvus kopā ar psiholoģiska trillera un drāmas elementiem. Režisora Giljermo del Toro filma „Pāna Labirints” ir viena no pēdēja laika krāšņākajām filmām, kurā izsmalcināts sižets sadzīvo ar neticami iespaidīgiem vizuālajiem tēliem.

Mani vienmēr fascinē filmu nosaukumu tulkojumi latviešu valodā, visbiežāk šis process līdzinās improvizācijai, kuras principus joprojām nespēju aptvert. Protams, dažreiz var saprast neveiklo nosaukumu, jo angliskajam nereti nav analoga latviešu valodā, taču kā wild hogs pārtop par mežonīgo četrinieku ir mistika. Šķiet „cūkas uz riteņiem” būtu nosaukums, kas tik ļoti nebūtu attālināts ne no burtiskā nosaukuma, ne no filmas jēgas un arī nebūtu jāizmanto vārds kuilis, kas laikam afišai īsti neder. Labi lai nu paliek....