Kultūra un māksla » Filmu recenzijas

26. oktobrī notikusi pirmizrāde filmai „Ceļā" ("On the Road"), kas veidota pēc Džeka Keruaka kulta romāna motīviem. Režisors Valters Salless, skatītājiem plašāk zināms kā „Motociklista dienasgrāmata" veidotājs, filmā attēlojis grāmatā aprakstīto XX gadsimta amerikāņu jauniešu sacelšanos pret vienveidību. Spilgtos varoņus atveido ievērojama aktieru komanda: Sems Railijs, Kirstena Dunsta, Kristena Stjuarte un Garets Hedlunds.

Iespaidīgā režisora Deivida Kronenberga fantastikas drāma „Kosmopolise" piedāvā spriedzi uzturošu un smadzenes trenējošu jautājumu un atbilžu virkni pusotras stundas garumā. Kurš atbildēs uz neskaitāmajiem, būtiskajiem vaicājumiem, ir mūsdienu ģēnijs. Bet neatklāts paliks jautājums, vai uz tiem vispār ir iespējams rast atbildi.

Šausmu filma "Černobiļas dienasgrāmatas" balansē starp ētiku un šausmu kino estētiku.

Komēdija „Šefs" ar lielisko aktieri Žanu Reno galvenajā lomā ir gastronomisks piedzīvojums, kas ataino virtuves mākslinieku kaislības un sāncensības kāri, bet izvairīgi izlaiž filmas mākslinieciskās kvalitātes.

Fantastikas trilleris „Rēgu bruņinieks. Atriebes gars" 3D formātā, iespējams, pārņems acis, taču stereotipiskais sižets var iemidzināt, bet statiskie un bezjūtīgie varoņi neaizķers dvēseles stīgas.

Plašās Krievzemes metropolē Maskavā pēkšņi uzradies kāds lidojošs rūķis, kas izraisa dažnedažādus sīkus vandālisma aktus. Šis mazais nebēdnis mīt debesu pasaku valstībā un savu dienas maizi dala ar sev augumā līdzīgiem biedriem - tā saucamajiem „metrikiem". Tautā gan viņu kopš senākiem laikiem dēvē par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta. Lai gan jaunajam Karlsonam trūkst propellera, omulīgo apaļīgumu, nevaldāmu kāri pēc saldenumiem un sirsnīgu draudzīgumu šajā informācijas pārpilnības un aizņemtības laikmetā palaidnieks nav pazaudējis.

Komēdija "Mans lielais O!" ir Viktorijas laika stāsts par nopietnu un sievišķīgu tematu – vibratora izgudrošanu.

Mīlas trijstūris, kurā spēlējas bez piecām minūtēm laulāts pāris un iemaldījusies ērmīga meitene, vij paredzama, viegli izkalkulējama sižeta līniju, ko visdrīzāk dievinās visas romantisko komēdiju fanes tāpat kā kārumnieces mīl šokolādes un tiramisu kūciņas.

Starptautiskajā sieviešu dienā jeb, kā to bieži mēdz saukt, - 8. marta svētkos - visas Krievijas lielvalsts nostūros mammas gaida. Tikko izplaukušu tulpju klēpjus, mūždien aizņemta bērna negaidītu apciemojumu vai vismaz pāris mīļus vārdus ar telefona sakaru starpniecību. Filma „Mammas" ir aizkustinošs, piemīlīgs un reizē asprātīgs sveiciens visām mūsu dzīves pirmajām un galvenajām sievietēm – mammām.

Ņujorkas štata ziemeļos sniega kupenu ielenkumā patvērusies nikna, bet pasakaini skaista meža kaķene. Viņa ir atjautīga, slīpēta un neiedomājami spēcīga - tik spēcīga, ka jebkurš vīrietis viņas rokās kļūs par trauslu, ar pāris veiklām kustībām un atvēzieniem salaužamu radību. Viņas vārds ir Malorija Keina.

Franču romantiskajām komēdijām piemīt īpašs šarms. Tās ir gaisīgas, pilnas ar neparedzamiem, kaislīgiem pagriezieniem un neparastiem tipāžiem. Tāda ir arī mīļais nieciņš „Maigās jūtas", kur kautrīgi plosošu mīlas viesuli izspēlē smalkā Odrija Tatū un maigais dīvainis Fransuā Damiens.

Pelēcīgi necilu bloku māju rajons iznirst aiz tumši zaļgana meža mūra. Tādi ir pirmie skati Aika Karapetjana filmā „Cilvēki tur". Kas ir šie cilvēki, šie atriebību alkstošie mežoņi, kas dienās, bet jo īpaši melnajās naktīs, iznirst no savām blokmāju paslēptuvēm un uzbrūk miermīlīgajiem, pārticīgajiem mietpilsoņiem?

Madonnas režisētā filma „Mēs. Ticam mīlestībai" ir divu atšķirīgos laikposmos dzīvojošu sieviešu dzīvesstāsts, kura sākotnējā iecere, iespējams, bija parādīt ticību īstai mīlestībai, bet rezultātā sanācis uzsvērti feministisks un skumjš vēstījums par sieviešu sirdsēstiem, asaru jūrām un uzupurēšanos stiprā dzimuma dēļ.

Filmu varoņi ne vienmēr ir varoņi šī vārda īstajā nozīmē. Tāpat arī homo sapiens, kas veicis tūkstošiem gadu ilgu ceļu pretī mūsdienu civilizācijai, ne vienmēr ir visvarens uzvarētājs. Pat ne vīrietis. Filma „Sniegāju gūstekņi" sapulcina septiņus spēkpilnus vīriešus nāvējošas dabas aplenktā vidē, kur cietsirdīgu mednieku vietā nostājas naidīgi noskaņota vilku kopiena.

Pēc Viljama Šekspīra motīviem uzņemtā mākslas filma „Koriolāns" ir pārsteidzoši veiksmīgs viduslaiku kauju un ideju un mūsdienu pasaules apvienojums. Nemirstīgās tēmas - mātes mīlestība, ģimene, draudzības saites, sāncensība, cīņa un nodevība - „Koriolānā" vizualizētas pārliecinoši un caururbjoši.

Stīvena Spīlberga 2011. gada mākslas filma „Kara zirgs" ir vizuāli pievilcīgs materiāls, kas heroiskā manierē vēsta par Pirmā pasaules kara norisēm, cilvēku savstarpējām attiecībām un attieksmi pret dzīvniekiem. Galvenais stāsta varonis Džoijs ir drošsirdīgs un uzticīgs kumeļš, kam dzīves laikā jāsaduras ar neskaitāmām traģēdijām un saimnieku maiņām. Varonīgajam rumakam tomēr ir veicies - lai gan kara briesmas un sāpes ir nenovēršamas, visi viņa īpašnieki ir iejūtīgi un rūpīgi saimnieki.

Režisores Ami Canaan Mann jaunākais veikums „Texas Killing Fields" pusotras stundas garumā uztur stindzinošu spriedzi un nemiera sajūtu. Mistiska, baisus noslēpumus glabājoša vide, ar krimināliem notikumiem piesūkusies atmosfēra un spriegums starp filmas varoņiem mijiedarbībā veido sarežģītu un iespaidīgu stāstu.

„Kino Citadele" 1. auditorija pilna ar priecīga satraukuma pārņemtiem ļaudīm, kas nevar vien sagaidīt pirmizrādes sākšanos. Skatītājas sajūsmā klusi iespiedzas un laimīgi nopūšas, kāds pat sāk aplaudēt, kad uz ekrāna pēc vairāku citu filmu reklāmas rullīšiem beidzot parādās ilgi gaidītie kinofilmu studijas „Summit Entertainment" titri.

Gaisā virmo patīkams satraukums. Ir piektdiena, 11. novembra pievakare. Cilvēki ar ziedu pušķiem ieradušies uz pirmizrādi dokumentālai filmai par dzīvo latviešu leģendu. Maestro sagaida viesus ar īsu, siltu uzrunu, kurā, kā parasti, spēj glauni paironizēt par sevi: "Neko interesantu savā dzīvē neredzu, bet kāda ir, tāda ir..." Vēl tikai daži vārdi, un viņš ir prom – vakarā vēl jāspēlē izrādē "Leo. Pēdējā bohēma".

Dziļā depresijā iegrimis rotaļlietu firmas direktors aizbrauc no savām mājām, lai atstātu pēdējo divu gadu garumā mākslīgi vīto ģimenes ligzdu. Vecākais dēls viņu necieš, jaunākais jūtas neviena nepamanīts un neredzams, bet sieva apkrāvusies ar darba kalniem, lai neapjēgtu realitātes absurdu. Vīrietis dodas uz viesnīcu un mēģina izdarīt pašnāvību, taču viņa centieni piedzīvo fiasko - tā vietā viņš saņem smagu belzienu un... runājošu bebru.