Kultūra un māksla » Vēsture

Latvijas vēsturē šī nedēļa ir bijusi diezgan skumja: 1941.gada 25.martā padomju vara no apgrozības izņēma latu, aizvietojot to ar rubli kā jaunu maksāšanas līdzekli, bet astoņus gadus vēlāk,1949.gada 25.martā Latviju skāra otrais, smagākais deportāciju vilnis, kad uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk par 40 tūkstošiem cilvēku. Bet kādi diženi notikumi marta beigās risinājušies pārējā pasaulē?

Garmatainais filosofs, Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais (saukts arī par Frīdrihu II), savulaik iedvesa bailes visai Eiropai. Viņam izdevās nelielo Prūsijas karaļvalsti padarīt par Eiropas lielvaru, liekot pamatus vēlākajai Vācijas impērijai un radīt gandrīz neuzvaramu armiju, kura iedvesa šausmas gan frančiem, gan austriešiem. Jāatzīmē arī, ka Frīdrihs Lielais aizsāka bēdīgo tradīciju, Vācijas valdniekiem izraisot vienu Pasaules karu pēc otra - viņš bija atbildīgs par pirmo no tiem – Septiņu gadu karu (1756.-1763.gads), kurš risinājās Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.

Šoreiz no vēstures apcirkņos noglabātajiem dārgumiem sīkāk aplūkosim dažus mākslas darbus, kādu multikulturālu sazvērestību kā arī pastāstīšu jums par kāda lidojoša lāča piedzīvojumu, pēc kura radās saīsinājums "OK".

Lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, mēs ļoti daudz par kādu zemi vai laikmetu varam uzzināt, lasot bērnu grāmatas. Bērnu literatūrā visvieglāk pamanīt pagājušo laiku ideālus, sabiedrībā valdošās vērtības un uzvedības kodus. Turklāt šeit tie parasti ir izklāstīti ļoti vienkārši, tieši un nepārprotami.

1940.gada 13.martā pulksten 11.00 noslēdzās viens no bezjēdzīgākajiem 20.gadsimta konfliktiem, kuru vēsturnieki mēdz saukt gan par krievu – somu karu, gan „Ziemas karu”. Kara bezjēdzība slēpās tajā apstāklī, ka 104 dienas ilgajā slaktiņā nebija ne īstu uzvarētāju, ne zaudētāju.

Sektantu asiņainie rituāli Santa Elenā, Čehoslovākijas ārlietu ministra Jana Masarika pašnāvība un Romeo un Džuljetas laulības 1302.gada 11.martā simboliksi iezīmē šīs nedēļas vēsturiskās aktualitātes: noziegumus, valdniekus un telefonus.

Vai no vēstures var mācīties un vai no vēstures mācībām vispār ir kāda jēga? Dzīve mainās, laiks iet un vairs nekad precīzi neatkārtosies tās situācijas, kuras savos darbos aprakstījuši vēsturnieki. Dažkārt mēdz teikt, ka no vēstures var iemācīties tikai to, kā kļūdīties vēl pamatīgāk. Tomēr, manuprāt, tik traki nemaz nav. Atskatoties pagātnē, mēs varam iegūt diezgan daudz un viena no vērtīgākajām lietām ir - iemācīties zaudēt.

Latviešiem varoņu esot gaužām maz. Iespējams, tādēļ, ka gandrīz visi no tiem ņem bēdīgu galu. Šodien aprit 89 gadi kopš 1919.gada 6.marta, kad bojā gāja viens no varonīgakajiem Latvijas vēstures personāžiem un dzima viena no leģendārākajām mūsu vēstures frāzēm.

Čārlija Čaplina mirstīgo atlieku zagšana, poļu virsnieku apšaušana Katiņā, Etnas izvirdums un neticamie kāda angļu futbola tiesneša lēmumi 1944.gada 8.marta spēlē starp „North Crew” un „Bradford Park” komandām, piešķirot četrus 11 metru soda sitienus piecu minūšu laikā – tik dažāda ir bijusi šī nedēļa.

Šoreiz aplūkošu kādu visai drūmu lappusi Latvijas vēsturē, kuru mūsu vēsturnieki pieminējuši nelabprāt un it kā garāmejot.

Cik lielā mērā Kosmiskie procesi ietekmē mūsu planētu un mūs, cilvēkus, kuri to apdzīvojam? Un vai Kosmoss iespaido vēstures notikumus? Šodien centīšos izķidāt kādu diezgan dīvainu hipotēzi, kura nozīmīgus pavērsienus vēstures gaitā saista ar augstu Saules aktivitāti.

Šīs nedēļas vēsturisko aktualitāšu uzskaitījums varētu būt šāds: ieroči, eksplozijas, torņi, bikini un televīzija.

Vēsturnieki pagātnes notikumos labprāt meklē likumsakarības, un, kas meklē, tas dažkārt kaut ko arī atrod. Jāatzīst, ka bieži vien tās mēdz būt visai dīvainas. Šoreiz jums piedāvāju vienu šādu “dīvainu nejaušu likumsakarību”, kuru pamanīju Latvijas vēstures apcirkņos.

Lai īsi raksturotu to, kāda šī nedēļa ir bijusi cilvēces vēsturē, pietiek ar pieciem vārdiem: asinis, karaliskās dinastijas un gaisa satiksme.

Sveicināti visi, kurus interesē vēsture un aizrauj pagātnes notikumi! Sveicināti tie, kurus fascinē mūsu senču apķērība un pārsteidz viņu drosme! Un sevišķs sveiciens tiem, kuri līdzīgi britu rakstniekam Maksam Bīrbomam (Henry Maximilian Beerbohm) uzskata, ka “ar to pagātni vienmēr ir kaut kā stipri jocīgi”!