Kultūra un māksla » Izrāžu recenzijas

Par Jaunā Rīgas teātra izrādi „Muša" gribētos teikt, ka šis stāsts un tā pasniegšanas forma nav neparasti, bet tā trumpis ir Jaunajam Rīgas Teātrim raksturīgā dzīves realitātes garša, ko šoreiz meistarīgi īstenojusi režisore Inese Mičule.

Neliela kripatiņa 48 gadu vēstures četrās istabās. Atmiņas kā ēģiptiešu mūmijas, ierāmētas stikla kubos, kas cieši salīmēti ar akvāriju līmi. Fragmenti no padomju sienu klājumiem un attēli uz tiem, kas atdzīvojas un nāk uz nākamo izrādi, lai pateiktu "labdien". Pat nezinot neko par Leonu Leščinski un viņa dzīvi, pat neizlasot nevienu faktu no starpnozaru (?) mākslas projekta "Atmiņu istabas" komandas sarūpētajām pusmūža cilvēka hronikām, jau pirmajās minūtēs izrādē nemitīgi tiek atgādināts par laiku. Par to, cik bagāts tas ir, cik sajūtu piebriedis un cik necilvēcīgi smags.

Ļeva Tolstoja romāns par Annu Kareņinu ir kļuvis par vienu no kaislīga un traģiska mīlas stāsta simboliem, iespējams, to pat varētu nosaukt par 19. gadsimta versiju par Romeo un Džuljetu. Tāpēc šķiet, ka darbu iedzīvināt uz teātra skatuves ir sarežģīts uzdevums, jo katrs potenciālais skatītājs savā galvā ir izspēlējis personīgo, ideālo tā versiju. To, kas redzams uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves, gribētos nodēvēt par Annas Kareņinas dzīves ainiņām.

Ko tu Ziemassvētkos? Mājās? Atbilde uz šiem jautājumiem šķiet pavisam pašsaprotama – protams, mājās ar ģimeni. Tomēr varbūt pārdroši piedāvāt, bet vai nevēlaties dodaties uz Latvijas Nacionālā Teātra Jauno zāli uz „Īsto Ziemassvētku koncertu"... Ir gluži kā mājās – sirsnīgi un jauki.

2011. gada Spēlmaņu naktī pārliecinoši triumfēja Latvijas Nacionālā teātra izrāde „Lūgšana resnajai tantei", iegūstot gada labākās izrādes tituli, kā arī saņemot balvu par labāko režiju Pētera Krilova izpildījumā. Izrādē interesanti skatuviskie risinājumi savienoti ar pārliecinošu aktierspēli un filozofisku saturu.

Kas notiek teātrī, ja aktieri spēlē citus aktierus, kuri spēlē tēlus etīdēs? Šādu formu, kurā runāt par teātri, izvēlējies jaunais režisors Elmārs Seņkovs savā izrādē „Gals".

Teātrim nenoliedzami piemīt sava maģija, ne velti tik daudz runāts par īpašajiem skatuves dēļiem un bohēmisko vidi, kurā apgrozās aktieri. Latvijas Nacionālajā teātrī vienā nedēļā pirmizrādi piedzīvoja veselas divas izrādes, kurās apspēlēta teātra tematika, viena no tām – „Īstais teātris".

Romeo un Džuljeta – iespējams, viens no romantiskākajiem un traģiskākajiem stāstiem vienlaikus. Tas ir stāsts par trauslo robežu, kas šķir mīlestību no naida, stāsts par spēku, uz ko iedvesmo jūtas. Romeo un Džuljetas mīlas stāts ir kā labi tēsts un estētiski baudāms modelis, kuram katrs režisors/ radošā grupa velk jaunu tērpu virsū, un kā zināms, ja modelis labs, tad velc ko gribi – izskatīsies labi.

Vakar Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Oblomovs" - sen gaidīta Alvja Hermaņa izrāde.

Kamēr lielākā daļa rīdzinieku 20. augusta vakarā labprāt padevās Rīgas svētku mašinērijai, vairāki desmiti interesentu Andrejsalas Enkura nama otrā stāva zālē ļāvās cita veida transam – īstam, sirreālam un baudāmam – Kaspara Rolšteina un Regnāra Vaivara kopdarbam, neo-avangarda operai „Stokholmas Sindroms".

Kad laulības dzīve ir iesīkstējusi, jāmeklē risinājums. Normāli. Citi iet pie psihiatriem, citi dzer zāles. Toties Jurijs Djakonovs "Dirty Deal Teatro" izģērbj Harolda Pintera lugas jauno pāri līdz apakšveļai un ne tikai drēbju ziņā. Un lai risina problēmas paši.

Rīgā parādījies jauns piedāvājums! Pa Daugavu uz leju braucošais kuģītis aizvedīs jūs uz kādu klusu, civilizācijas aizmirstu vietu, kurā jums būs ļauts padoties kārdinājumam un ielūkoties cita cilvēka privātajos kuluāros. Šoreiz runa nav par oligarhu atmaskošanu, bet par kādu aristokrātiska rakstura traģēdiju, kuru piedāvā režisori Elmārs Seņkovs, Jurijs Djakonovs un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Esiet laipni aicināti noskatīties Hedas Gableres publiskajā izvadīšanā!

Jo vairāk mēs laiku apskatām hronoloģiskā skalā, jo vairāk zūd tā burvība, saldsērība vai neparedzamība. Vai viss kopā. Andrejs Jarovojs jaunajā Ģertrūdes ielas teātra muzikālajā uzvedumā "Cilvēks uz trepēm" aicina iedziļināties laikā kā neatkārtojamā mērvienībā. Kā objektā, kuru noliekot blakus citam, tas vienmēr būs unikāls.

Otrdienas vakarā Ģertrūdes ielas teātrī uz otro atklāto mēģinājumu aicināja izrādes "Cilvēks uz trepēm" veidotāji.

Ja Gajs Davenports (Guy Davenport) savu īsstāstu "Boys smell like oranges" būtu sarakstījis nevis par franču, bet latviešu zēniem trīsdesmit astotā gada rudenī, tad, visticamāk, viņi smaržotu pēc āboliem. Un meitenes sūkātu plūmes. Un visi kopā ēstu speķi un spēlētu basketbolu un vēl aizvien kaunētos viens no otra.

Viļa Lācīša darbs sabiedrībā uztverts dalītām jūtām. Vieni uzskata, ka grāmata par strādniekiem Lielbritānijā, tūkstošgades mijā, ir bloga tipa neprofesionāls un nepatīkamā valodā sacerēts darbs, kuru nekādi nevar uzskatīt par literatūru. Turpretī otri sajūt gandarījumu, ka Latvijā beidzot ir kāds viegli saprotams Frederika Beigbedera "14.99 €" tipa dokumentāls bestsellers, kuru nav radījis kāds "profesionāls" un par ģēniju uzskatīts rakstnieks. Vēl piemetinot, ka pirms šīs grāmatas "..latviešu literatūrā jau kuro gadu izmisīgi trūka normālas lasāmvielas.." (Guntis Berelis)

26. un 27. martā Ģertrūdes ielas teātrī ietriecās Gīsenes teātra institūts. Un aizbrauca, nesakot gandrīz ne vārda un neizdvešot gandrīz ne skaņas. Skatītāji varēja sajusties tā, it kā viņos būtu notriecis kāds BMW, stundu padomājis, ko darīt, un, neizkāpdams no auto, aizbēdzis no notikuma vietas, liekot ātro palīdzību izsaukt pašam vai izdarīt secinājumus - vai man šobrīd kaut kas ir salauzts vai viss tomēr kārtībā.

Paralēli nopietnai un dramatiskai lugai "Veļupes krastā" režisors Viesturs Sīlis inscenē Jena Sigsgora stāstu par Palli, kurš pamostas tukšā pilsētā. Tieši tā, inscenē. Ne kā masu pasākumu ar sarežģītu scenogrāfiju, bet ar jaunu vizuālu noformējumu ne tikai bērnu izrādēm. Savdabīgais trīsdimensionālais video piedzīvojums varētu šķist saistošs ne tikai Latvijas Leļļu teātrim.

Nīlss Henriks Dāvids Bors bija ebreju izcelsmes dāņu zinātnieks, kura atklājumi ļoti veicināja atoma struktūras un kvantu mehānikas izpratni. Verners Karls Heizenbergs bija vācu izcelsmes fiziķis, viens no kvantu mehānikas teorijas pamatlicējiem. Starp viņiem pastāvēja skolotāja un mācekļa attiecības, bet sabiedrības spekulācijām palika jautājums – kāpēc šī fenomenālā draudzība izjuka? No šodienas atbilde meklējama Jaunā Rīgas Teātra izrādē „Kopenhāgena", kur režisore Ilze Olingere cenšas restaurēt abu zinātnieku vēsturisko tikšanos 1941.gadā Hitlera okupētajā Kopenhāgenā.

„Tā, pasmieties varēja" – atbild mana kolēģe, ar ko kopā izdevās noskatīties Dž.Dž. Džilindžera komēdijas „Ar vīru nav viegli" ģenerālmēģinājumu. Un nevar nepiekrist, bija par ko smieties, pat līdz asarām... Tomēr manas kolēģes balss intonācija neliecina, ka viņa būtu sajūsmā. Arī pašai sajūta, ka redzēta laba vai puslīdz laba komēdija, bet nekādas sajūsmas nav.